Vēlākos gados es atceros, ka domāju, ka varbūt vajadzēja pārtraukt jebkādu kontaktu ar tevi. Izdzēst tevi kā kļūdu zīmējumā un neatskatīties. [viņa roka savelkas dūrē] Bet tobrīd mana būtība bija tik ļoti pie tevis pieradusi, ka šķiršanās man sagādāja fiziskas sāpes. Es nekad tā īsti tev neesmu piedevis tavu nodevību man. [viņa nagi iespiežas plaukstā] Kāpēc tev toreiz nepietika ar mani? Kāpēc tev bija vajadzīgs viņš? [roka nedaudz iesāpas, liekot viņa prātam mazliet atgriezties] Es atceros mūsu sarunu, pēc fotogrāfijas atrašanas. Un es tiešām esmu priecīgs, ka man pietika prāta tobrīd no tevis aiziet. [viņa roka sniedzas pēc glāzes, un alkohols patīkami iededzina viņam kaklā] Mēs, protams, palikām paziņas, jo es savā tīņa naivumā nevarēju no tevis pavisam atteikties. Un, ar laiku, mēs atkal kļuvām par draugiem. [lūpa savelkas ne visai simpātiskā smīnā] Bet ‘tikai draugi’ vienmēr bija par maz. Tajos gados, kas sekoja, mēs iepazinām mūsu jaunās attiecības. Es tevi satiku tik reti! [roka klejo ap glāzi] Un mums katram bija sava dzīve. Šad tad mums bija ļauts paturēt viens otra roku. Dažreiz man bija ļauts tevi mierinot apskaut. [viņa acis aizveras, atceroties] Bet manas lūpas tā arī nekad vairs nespēja skart tavu ādu. Tu biji aizņemta. Man nolaupīta. [pirksti saspringst ap stiklu] Ar laiku mana greizsirdība mazinājās. Iespējams, ka iemesls bija tas, ka nu jau mājas mani kāds gaidīja. [viņa acis aizklejo līdz rokai ar spīdīgu zelta gredzenu] Un es nemūžam viņu nevarētu krāpt. Pat ne dēļ tevis. Dienā, kad mana sieva paziņoja par ģimenes pieaugumu, laiks apstājās. Un mūsu pasaule sašķīda. Es beidzot sapratu, ka vairs nekad nebūšu ar tevi. Dīvaini, bet man vienmēr bija licies, ka mums vēl kas paredzēts. Kaut kad varbūt tālā nākotnē. Ka tās nav beigas. [viņa lūpas sakļaujas ap glāzi, iztukšojot pēdējās lāses] Bet dzīve mani ielika krustcelēs, un ceļš pie tevis man bija jāaizmirst. Es tev piezvanīju. Un mēs satikāmies. Un es nespēju atvadīties. Nespēju pateikt, ka aizeju no tevis pavisam. Ka man dzīvē ir jauns pienākums, kas ir svarīgāks, par nepiepildītu sapni. Bet mani iemesli nebija vajadzīgi šovakar. [viņš klusi iesmejas] Mūsu raksturi paši parūpējās par iemeslu strīdam, un soli pa solim rūpīgi pītā pasaule sāka trūkt. Līdz tu apcirties un iekāpi taksometrā, un es, pēc pāris mirkļu cīņas ar sevi, apgriezos un sāku iet prom. Klusām pie sevis atkārtojot, ka tā tam jābūt. [smaga nopūta] Līdz šaj dienai es nožēloju, ka atskatījos. Man vajadzēja aiziet, neatskatoties. Novilkt svītru tam visam. Tu sēdēji aizmugurējā sēdeklī un uz kreisā vaiga tev bija vientuļa asara. Līdz šaj dienai kā veca foto, šī bilde manu apziņu vajā. Tā bija pēdējā reize kad tevi satiku. Vairs es tevi nemeklēju. Un tagad tu klejo pa pasauli. Mani droši vien aizmirsusi gadiem ejot. Bet, Ella, kā lai es aizmirstu tevi?
Tev patiks šie raksti
