Neesmu lapa, lai vējš varētu mani pie tevis aiznest, lai kur arī atrodies. Bet es kā jucis smējos pret mēnesi ikreiz, kad tu pateici, ka tev jau ir plāni, un tu nevari ar mani satikties. Neesmu arī koks, kuru ziemas mēnešos vari izplušķot. Bet tu tik un tā nekaunīgi rāpies manī, līdz biji galotnē. Tu kāp man uz galvas. Mana sirds kā sūklis uzsūc visu pozitīvo, ko tu man dod, lai, brīžos kad tevis vairs nebūs, pār mani pārlietu savu atmiņu žulti. Es neesmu māņticīgs cilvēks. Neesmu arī ticīgais. Bet tevi es turu kaut kur augtāk, stāvus trīs. Virs visiem pārējiem, savā vērtību skalā. Lai brīžos, kad šaubos par sevi, varu vieglāk atrast tevi. Jo tu esi vienīgā lieta par ko esmu pārliecināts. Nē, ne par tevi, sen jau nē. Bet par savām jūtām pret tevi.
Kad bijām kopā, tajos senajos laikos, kad pirmamīdas vēl bija kāda iztēles auglis, es nekad nevarēju pateikt, kur sācies tu un kur beidzos es. Vai otrādi. Man arī tagad brīžiem, pirmajos nomoda brīžos, liekas, ka kāda daļas tevis ir pieķērusies pie manis, un nelaiž vaļā. Bet varbūt es esmu tas kas nelaiž vaļā. Var jau būt.
Es, savā muļķīgajā jaunības dullumā, ieraudzīgu ko skaistu. Kaut ko, ko man nevajadzēja redzēt. Kaut ko, ko mirstīgajiem vajadzētu būt aizliegts izbaudīt. Patiesu iemīlēšanos. Tādu kas paliek ar tevi līdz pat pēdējai tavas dzīves stundai. Kas sadragā tavus līdz šim stigros pamatus, atstājot tevi baltu kā lapu, kuru piepildīt var tikai viņa. Tiem vārtiem vajadzēja būt aizslēgtiem, bet nebija. Kāds bija atstājis vaļā durvis uz manu nolemtību. Un cik skaista nolemtība tā bija.
Es triecos un triecos savās domās, bet neredzu atbildi, uz vienīgo jautājumu kas mani vajā. Kapēc tajā brīdī, kad stāvēju pie altāra un teicu to svarīgo ''jā'' vārdu, es acu priekšā ieraudzīgu tavu seju, Ella?
