-Amm... Jā, it kā.- puisis, kuru biju nodēvējusi par Arti apstiprināja manus vārdus.
-Kur es varēju tevi redzēt? –uzdevu nākamo jautājumu, metot kaunu pie malas.
-Kā tevi sauc?- Artis atjautāja.
- Džūlija. Tas ir Džuljeta.- atbildēju uz uzdoto jautājumu.
-Klausa? Džūlija Klausa?!- uz beigām tas jau skanēja kā apgalvojums.
-Jā...- nedaudz samulsu no pēkšņās atklāsmes, bet puiša apskāviens mani galīgi izsita no sliedēm.
-Vai tad tu mani neatceries? Tas puika ar breketēm un pinnēm, un atbaidošajām brillēm kā Harijam Poteram?- Arta balsi caurstrāvoja entuziasms.
-Tu...- bija viss, ko es biju spējīga dabūt pār lūpām, jo pati metos puisim ap kaklu. Ar šo puisi saistījās ļoti daudz atmiņu. Pirmais skūpsts, ķēmošanās skolā, garas nakts sarunas, mammas nāve...
-Ak, Dievs! Mēs atkal tiekamies!- nespējām slēpt lielo prieku par atkalredzēšanos.
-Tas viss ir ļoti jauki, bet nevēlies iepazīstināt šo apburošo jauno cilvēku ar saviem labākajiem draugiem?- nu kā tad bez Rebekas.
-Jaunkudz, jūs atceraties, ka jums ir puisis?- spēlēju līdzi draudzenei.
-Ak, atkal tu izjauc visu momentu.- Rebeka tēloja sašutumu, bet devās pie Markusa, kurš aplika roku ap pleciem savai meitenei.
-Šis ir Artis, man draugs ar kuru daudz, kas pārdzīvots, bet šie ir mani labākie draugi Tomass, bet visi sauc viņu par Tomu vai Tomiju, Markuss un Rebeka.- iepazīstināju viņus savā starpā.
Sasēdāmies puišu gultās un apspriedām jauno mācību gadu, šī gada konkursu un visus pārējos niekus. Aiz loga pamazām krēsloja un mēs ar Rebeku devāmies prom. Ienācām savā istabiņā, kur mūs gaidīja kāda tumšmate. Izsecināju, ka tā arī ir jauniņā.
***Krista***
Biju ievēlusies istabiņā, kamēr te neviena nebija. Te stāvēja trīs gultas, ka norādīja uz to, ka te dzīvo trīs cilvēki, precīzāk meitenes. Pie sienas bija piestiprināti grupu plakāti. Laikam biju aizsnaudusies, jo mani pamodināja durvju atvēršana, pa kurām iegāja divas meitenes apmēram viena auguma ar mani. Viena blonda, otra sarkanmate. Abas apjuka mani ieraugot. Ātri pasmaidīju un centos uzsākt sarunu, lai nav jāklusē.
-Sveiki, esmu Krista.- iepazīstināju ar sevi.
-Esmu Džūlija, bet šī ir Rebeka.- runāja meitene ar blondajām cirtām.
-Esmu no Latvija. Atbraucu pēc uzaicinājuma mācīties mūzikas klasē.- stāstīju tālāk.
-Hm. Parasti, mūsu skola nevienu neaicina. Tad jau laikam esi ļoti talantīga.- Džūlija, laikam, atbildēja man.
-Lai kā tur būtu esi laipni gaidīta mūsu, nu jau arī tavā, studijā.- Rebeka bija daudz jaukāka pret mani.
-Ja vēlies rīt parādīsim tev skolu.- sarkanmate pieturējās pie pieklājības etiķetes.
-Būtu jauki, jo varu derēt, ja apmaldīšos.- centos pajokot.
Tā arī beidzās man saruna ar jaunajām istabas biedrenēm, ja neskaita ar labunakti vēlējumu.
***Džūlija***
Piecēlos pati pirmā. Uzvilku sporta tērpu paķēru austiņas un devos skriet. Pa ceļam satikos ar Tomiju un devāmies u skolas stadionu.
-Kā tev patīk jauniņā?- nepiespiesti uzsāku sarunu
-Kāda?- Tomijs ir izbrīnīts. Ak! Es auna piere aizmirsu, ka viņš vēl neko nezin.
-Nu, mums ar Rebeku iz jauna istabas biedrene.- paskaidroju.
-No kurienes? Kā sauc?- šie jautājumi jau vairs neizklausījās pēc parastas intereses par jauniņo, te jau bija ziņkārīgi.
-Satiksi un pajautāsi.- nedaudz par nīgru attraucu un dodos atpakaļ.
Ieeju dušā un nomazgājos. Ieejot istabā Rebeka un Krista sēž un jauki čalo. Lieliski, tikko atbraukusi, bet visi jau par viņu interesējas. Pieeju pie savas skapja daļas un izvelku melnās džinsu bikses un laškrāsas džemperīti. Kājās uzvelku augstpapēdenes, jo esmu diezgan īsa auguma. Paķeru līdzi somu ar dejošanas somu, jo šodien paredzētas divas stundas pie Roberto, dejošanas pasniedzēja.
