Izdomāju pievienot vienu no saviem stāstiem, ceru, ka tiem, kuri izlasīs - patiks! (romantic sad style)
Alekss bija kautrīgs puisis. Viņš nemēdza savas jūtas izteikt vārdiem. Viņš nemēdza tās arī rakstīt vēstulēs vai uz māju sienām. Patiesībā trīsdesmito gadu beigās, Vācijā nebija daudz tādu cilvēku, kuri kaut ko rakstītu uz māju sienām. Tajā laikā tas nešķita nekas satriecošs. Viņš bija pārāk intraverts. Puisis nespēja atrast veidu kā izpaust savas sajūtas, tāpēc tās palika tikai viņa sirdī.
Tāds lūk bija viens no šī stāsta varoņiem. Varbūt kādam šķiet, ka viņam nebija jūtu, taču tā nav patiesība. Tas, ka puisis tās neizrādīja, nenozīmēja, ka viņš būtu bezjūtīgs. Gluži pretēji. Jūtas puiša sirdī sakrājās, tās netika izdalītas citiem, apkārt esošajiem, bet glabājās dziļi viņa būtībā.
Varbūt tas bija labi, ka viņš neizrādīja nevienam savas patiesās jūtas. Tik mazā zemnieku ciematā, kādā viņš dzīvoja, jau tā bija pārlieku daudz baumu vienam par otru. Ciema iedzīvotājiem dažreiz pat šķita, ka kaimiņi uzzina, ko viņi ir izdarījuši vēl pirms paši iedzīvotāji ko tādu paspējuši izdarīt. Tas bija apbrīnojami runātīgs ciems.
Tāpat, kā koks nevar augt bez lietus, mūsu intravertais stāsta varonis nevarētu veidot stāstu, ja viņam nebūtu partneres. Viņa bija krasi atšķirīga no puiša. Meitenes sejā neredzēja ne kripatiņu rūpju. Viņa vienmēr smaidīja. Šis smaids bija jau daudzus puišus iedzinis izmisumā, taču viņai patika visu kontrolēt, tāpēc viņa nepadevās katram, kurš atbrauca ar moci un aicināja viņu līdzi. Meitene gaidīja ko īpašu, kādu zīmi, ka viņa satikusi īsto.
Arī Alekss nebija nekāds izņēmums, viņš, tāpat kā lielākā daļa ciema, kā arī trīs blakus ciemu puiši, sapņainām acīm skatījās uz Annu. Taču viņš nekad viņai neko nebija teicis, tikai klusītēm, pie sevis, viņu dziļi mīlējis. Puisis nekad nespēja iedomāties sevi kopā ar tādu meiteni, kāda bija viņa. Tādam sapnim viņš neļāva sev ļautiem. Alekss uzskatīja, ka labāk nemaz nemēģināt un nesalauzt savam sapnim spārnus. Viņš uzskatīja, ka labāk dzīvot ar nepiepildītu sapni, nekā ar salauztiem spārniem.
Tomēr situācija strauji mainījās. Vācijā arvien vairāk uzmanības tika pievērsts militārismam. Valstij vajadzēja jaunus, spēcīgus vīriešus, kuri būtu gatavi atdot savu dzīvību par tēvzemi. Alekss bija viens no šiem jaunajiem vīriešiem. Tieši tāpēc viņu iesauca armijā. Pavēle bija pēkšņa. Puisim nedeva daudz laika apdomāt, lai novērstu iespēju, ka viņš varētu bēgt. Viņam tika dota tikai viena nedēļa, lai atvadītos no dzimtajām mājām. Tā bija sāpīga nedēļa, jo neviens nezināja, iespējams, ka viņš atvadījās uz visiem laikiem.
Arī Alekss apzinājās, ka iespējams mājas redz pēdējo reizi, tāpēc viņam bija nedēļas laikā jāpaspēj noslēgt aplis, viņam bija jāizdara viss, jāpasaka viss. Puisis sāka ar tuvākajiem draugiem, ģimeni. Laiks steidzās pārsteidzoši ātri. Pavisam drīz nedēļa tuvojās beigām, un viņam bija jāgatavojas doties projām. Puisim jau likās, ka viņš visiem visu ir pateicis, visu paveicis. Taču kaut kas nelika viņa sirdij mieru. Bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Viņš nesaprata, ko vēl nav izdarījis, bet centās cik vien spēka piepūlēt savu prātu, lai saprastu, ko palaidis garām. Taču tas bija lieki. Šoreiz ar racionalitāti puisis nevarēja neko atklāt. Dažreiz pasaulē valda iracionālas lietas, dažreiz notiek nejaušības, kuras nav iespējams izskaidrot.
Pateicoties šādai nejaušībai, viņš saprata, ko tieši ir aizmirsis. Pēdējās dienas pēcpusdienā puisis sēdēja uz kādas akas vāka ciemata centrā, kad pēkšņi viss kļuva skaidrs viņa prātā. Alekss ieraudzīja starojošo meitenes smaidu, kurš tuvojās viņam. Siltajā vasaras pievakarē viņa bija atnākusi pēc ūdens uz ciema aku. Viņas smaids bija apbrīnojams. Meitene kā vienmēr izskatījās satriecoši. Viņa izstaroja ārkārtīgu labestību, sirsnību un tas bija pats skaistākais, ko Alekss viņā iemīlēja.
Nu viņa stāvēja tikai pāris metru nostāk no puiša, kurš sēdēja uz akas vāka un centās savaldīt savas nodevīgās acis, kuras par katru cenu gribēja paskatīties uz viņu. Viņš centās cik spēka, bet nekas nesanāca, ik pa laikam prāts padevās un viņš uz viņu paskatījās. Viņa neiebilda šai mulsajai situācijai, tikai turpināja smaidīt, līdz pavaicāja: „Tu mani palaidīsi pie akas?” Alekss saprata, ka tikko bija galīgi izgāzies, viņš taču bija sēdējis uz akas vāka, un viņai rokās bija tukšs ūdens spainis, taču puisis nebija pat iedomājies, ka viņa nāk pēc ūdens. Viņa prātu nomocīja pavisam citas domas. Nu viņš jutās muļķīgi, lai neteiktu – dumji.
Alekss centās saglabāt mieru. Viņš lēnām piecēlās un atvēra akas vāku. Viņš arī paņēma no viņas spaini, lai palīdzētu un pasmeltu ūdeni no tās. Alekss visu darīja sev ierastajā viedā – klusējot. Tāpēc viņa atkal vaicāja: „Kad tu dosies projām?” Alekss neaizrāvās ar garām atbildēm, viņš tikai strupi atteica: „Rīt.” Anna turpināja: „Tu visu esi paspējis izdarīt?” Alekss atteica: „Jā.”
Ūdens spainis nu bija pilns. Viņam bija jāizdomā kaut kas cits, ja viņš vēlējās noturēt meiteni vēl savā tuvumā, bet nekas nenāca prātā un viņš pasniedza viņai spaini. Viņa pateicās, paņēma spaini un pagriezās, lai ietu projām.
„Anna, pagaidi!” Alekss sauca viņai nopakaļ. Meitene pagriezās, veltīdama puisim skaistu smaidu un vēl skaistāku acu skatienu. Viņš samulsa, tāpēc no puiša mutes skanēja pavisam citi vārdi, nekā viņš bija vēlējies pateikt. Mulsumā viņš pateica šādi: „Sargi savi.” „Tu arī, ” meitene pasmaidīja, pagriezās un aizgāja. Aleksam tā arī neizdevās pateikt viņai to, ko viņš bija vēlējies teikt.
Puiša sirds sažņaudzās sāpēs. Viņš iespējams nekad mūžā vairs nesatiks savu pirmo mīlestību, taču viss, ko viņš bija pateicis atvadoties, tās bija kaut kādas muļķības par sevis sargāšanu. Viņš taču devās karā, tā bija drošākā vieta, kur izdzēst visas liecība par savu eksistēšanu. Iespējams, ka pēc gada viņš vairs nebūs dzīvs. Tur nebija nekāda sakara ar sevis sargāšanu. Viņam bija jāizdomā kā lai pasaka viņai, ka to mīl. Viņam bija jāatrod kāda iespēja.
Pēkšņi puisis zināja. Viņš skrēja uz pakalniņu netālu no ciema, kur vientuļi auga liels kastanis, kura zaru ēnā cieminieki nereti meklēja atvēsinājumu no karstās vasaras tveices. Viņš ātri sasniedz kastani. Alekss izvilka no kabatas nazi, un sāka grebt kokā. Pēc pusstundu ilga, neatlaidīga darba viņam bija izdevies izgrebt iecerētos. Tā bija koka sirds, kura nu sāpīgi stāvēja noplucinātajā kastaņa mizā, un kuras iekšā bija tikai četri burti, kuri nosauca kādas ļoti skaistas meitenes vārdu. Puisis vēl pēdējo reizi paskatījās uz savu sirds darbu, tad pagriezās un aizgāja.
Ar pirmajiem gaismas stariem, viņš pameta dzimto ciemu, lai dotos pretī nezināmajam. Kad kāds no cieminiekiem atrada izgrebto koka sirdi, baumas pārvērtās vēl neredzētā līmenī. Nebija grūti uzminēt, kuras meitenes vārds tas bija. Ciems bija tik mazs, ka viņa bija vienīgā meitene ciematā, kuru sauca par Annu. Pēc laika tenkas sāka pieklust. Tantukiem tā arī neizdevās atrast īsto puisi, lai gan viņas bija izperinājušas ne vienu vien salaulāšanas plānu.
Arī Anna pati nesaprata, kurš to ir uzrakstījis. Tas varēja būt jebkurš no ciema vai pat no blakus ciemiem. Viņa tikai domāja, ka ja kādreiz šis kāds atzīsies, tad viņa noteikti gribēs viņu noskūpstīt, un šoreiz pa īstam, no visas sirds. Viņa šķita, ka bija atradusi īsto. Lai gan viņš bija viņai neredzams, viņa ar sirdi to sajuta. Viņa vienkārši zināja. Arī šoreiz racionalitātei nebija vietas.
Gāja gadi. Aleksam dienestā veicās labi. Viņš gan izcieta tuksneša karstumu, taču bija uzticīgs savai valstij un ģenerālim Rommelam. Taču karš nevarēja būt veiksmīgs mūžīgi. Kādā armijas pārbraucienā viņiem uzbruka no slēpņa. Vācu kareivji bija bezspēcīgi Britu skaitliskā pārsvara priekšā, tāpēc viņi padevās, un nokļuva tumšajos Lielbritānijas cietumos, lai izciestu savu sodu, ka bija atradušies pretējās ierakumu pusēs.
Arī Annai negāja viegli. Viņa joprojām gaidīja savu īsto puisi, tāpēc nebija neviena, kurš varētu viņai palīdzēt grūtajos kara beigu gados. Viņai nācās ar pasauli cīnīties vienai, taču viņa nepadevās. Par spīti badam, meitene izturēja, viņa spēja arī saglabāt sev tik raksturīgo smaidu.
Gadi turpināja vilkties uz priekšu. Nu jau vairs par karu runāja tikai vēsturnieki un politiķi. Parastajai tautas daļai tā bija tumša pagātne, kura par katru cenu ātrāk jāaizmirst. Arī Alekss beidzot tika atbrīvots. Viņš bija neizpratnē par savu brīvību. Puisis nezināja, ko darīt.
Cietumā pavadīto gadu laikā, viņš bija iemācījies tekošu angļu valodu, tāpēc izvēlējās neatgriezties uz kara izpostīto Vāciju, bet palikt uzplaukstošajā Lielbritānijā. Pēc kara spēcīgu vīriešu trūka, tāpēc viņam viegli izdevās atrast sev darbu.
Savukārt, Anna joprojām dzīvoja mazajā ciematā. Lauku vidē bija vieglāk pārdzīvot postažu, kas pēckara gados norisinājās šai valstī. Viņa bija bezgala pateicīga par to, ka atradās Vācijas Federatīvajā republikā un nebija aiz „Dzelzs Priekškara”.
Tā viņi katrs cīnījās vienatnē pa savu dzīvi. Bija pagājuši vairāk kā piecpadsmit gadi, kopš Alekss nebija bijis mājās. Kādu vakaru, kad kārtējo reizi pārnākot no darba vīrietis atrada tukšumu savā istabā un uzdeva sev jautājumu: „Kāpēc esmu dzīvs?” viņš saņēma drosmi lai beidzot atgrieztos mājās.
Tas bija garš ceļš, pilns ar emocijām un sāpīgām atmiņām. Taču viņam tas bija jāiztur, viņš uzskatīja, ka nekas nevar būt ļaunāks par karu tuksnesī, taču tobrīd Alekss domāja citādāk, viņam likās, ka šīs emocijas ir daudz sāpīgākas.
Pirmā vieta, kur viņš aizgāja, bija vecās tēva mājas. Patiesībā tas, kas no tām bija palicis pāri. Māja kara gados bija nodegusi, tās vietā tagad bija tukšums. Par kādreizējo dzīvību liecināja tikai koki, kuri bija apstāstīti ap pagalmu.
Otrā vieta, kur viņš devās, tas bija ciema centrs. Aka joprojām stāvēja savā vietā. Laiks to nebija izpostījis, bet ciema cilvēki gan bija izmainījušies. Tie vairs nebija tik runātīgi, kā agrāk. Karš bija nomācis viņu prieku, tas cilvēkus bija iebiedējis. Neviens no ciema neatpazina labi ģērbto svešinieku, kurš bija ieradies no nekurienes uz nekurieni.
Apstājoties pie akas, viņš paskatījās apkārt. Pēkšņa, sāpīga sajūta iedzēla viņa sirdī, kad viņš ieraudzīja veco kastani, kuram viņnakt bija atklājis savu mīlestību. Tāpat kā toreiz viņš metās skriet. Kauli vairs nebija tik spēcīgi, bet arī vāji ne. Pavisam drīz Alekss atradās pie kastaņa. Tur viņš ieraudzīja sēžam kādu sievieti, kuru sākumā neatpazina.
Viņa paskatījās uz dīvaino svešinieku, tad uzsmaidīja viņam un vaicāja: „Ko kungs šeit meklē?” Alekss vēl joprojām neatpazina sievieti. Viņš baidījās, ka tā tiešām varētu būt viņa Anna, kurai tā arī viņš nekad nebija pateicis ko jūt. Taču viss bija mazliet mainījies, viņš vairs nebija tas klusais puika, nu viņam nebija problēmu atbildēt, tāpēc Alekss teica taisnību: „Es meklēju savu sirdi, kuru šeit pirms daudziem gadiem iegrebu kokā. Ko šeit meklējiet jūs?”
Viņa mierīgi paskatījās uz vīrieti, tad ar roku nobrauca pār koka sūnām, pavērdama veco koka sirdi ar savu vārdu. Tad viņa atbildēja: „Es meklēju to cilvēku, kurš atdeva man savu sirdi.”
Viņi ilgi vērās viens otram acīs, līdz Alekss pienāca Annai klāt un apskāva viņu.
