›

Klusuma balss 4

32 0

Neliels spoku stāstiņš. Pats galvenais, nevis šāds tāds izdomājums, bet balstīts uz patiesiem notikmiem. Jautāsiet kādiem? Viss, ko lasīsiet šajā stāstā ir dīvaināko un neizskaidrojaāko manas dzīves notikumu atstāsts. Jāteic gan, ka šis nebūs klasisks spoku stāsts ar briesmoņiem, ļanajiem gariem vai ko tamlīdzīgu. Drīzāk to varētu nosaukt par psiholoģisko trilleri ar negaidītām beigām. Varbūt stāsts ir mazliet neprecīzs detaļās, bet pats uzskatu, ka gana adekvāts. Ļoti iespējams, ka esmu sajaucis dažu notikumu secību, vietu vai laiku, bet kopējo ainu tas nekādā ziņā nemainīs. Kā nekā, tas sākās, ja nemaldos, pirms plus mīnus desmit gadiem. Varbūt, ialasot stāstu, jums liksies, ka esmu dzīvojies vienās bailēs un pastāvīgā satraukumā, bet tā gluži nav, jo notikumi, kā redzēsiet, atrodas krietnu laika sprīdi viens no otra.

Uzreiz brīdinu, ka teksts ir gana garš, bet dalīt tomēr būtu grēks. Vispār diezgan ilgi nočakarējos taisot šo rakstu, tāpēc ceru, ka novērtēsiet, ja nē uzsūtīšu jums savus pagātnes rēgus. emotion

Viss sākās teiksim manas desmitās dzimšanasdienas priekšvakarā (kas gan nav svarīgi, jo īsto sākumu tāpat neatceros) Mazliet nāksies samazināt manis doto desmit gadu amplitūdu pagātnē, bet arī tas nav svarīgi. Galvenais, lai noprotat, ka stāsta sākums meklējams gana sen.

Bija jau nakts, es mierīgi, (cik no to var nosaukt par mieru) gulēju savā gultiņā prātodams par rītdien gaidāmajiem svētkiem. Kā jau bērns, biju paspējis izvandīt visus skapjus meklējot paslēptas dāvanas, be tā arī neko neatradu. (Jā tajā laikā divpadsmit gadu vecumā bērni domāja par jaunām mantiņām nevis draudzenēm un, kur nu vēl kaut cik nopietnām attiecībām) Es nespēju aizmigt. Gluži kā Astrīdas Lindgrēnes grāmatā par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta, kurā brālītis nespēja aizmigt, domādams par savu dzimšanasdienu un kucēnu, ko, iespējams, saņems, es svaidījos pa gultu, cerēdams kaut rītdiena pienāktu ātrāk. Galu galā, pēc vairāku stndu grozīšanās man izdevās azmigt.

Es pamodos samērā agri - diezgan netipiski vasaras brīvlaikam. Rīts rādījās saulains un diena – izdevusies. Biju cerējis dāvanas saņemt jau rīta pusē, bet tik ļoti man nepaveicās. Vispirms bija jāsagatavo ēdieni, dzērieni, jāsaklāj galds un, pats galvenais jāsgaida tie nedaudzie ciemiņi, kas bija solījušies atnākt. Gatavojoties svinībām laiks lidoja uz priekšu vēja spārniem. Pat tik ātri, ka ilgi gaidītā apdāvināšana pienāca tikai pašā dienas izskaņā.

Ja jāsaka godīgi – es biju vīlies, pat vairāk kā vīlies. Es nesaņēmu neko ievērības cienīgu. Ar aizvērtām acīm tiku ievests savā istabā, kur man priekšā, uz gultas gulēja trīs nožēlojami priekšmeti. Viens no tiem bija kādreiz tik populārā spēlīte, kurā, spaidot podziņas, ar ūdens strumes palīdzību, visi riņķīši bija jāuzdzen uz tādām kā adatiņām. Otrs no priekšmetiem krasi atšķīrās. Tas bija parasts balts konverts. Bez vēršanas vaļā es jau zināju, ka tajā iekšā slēpjas nauda. Varbūt vairumam bērnu to tik vien kārojas, bet es pie tā biju tā pieradis, ka man kārojās saņemt ko taustāmu, jo nauda tika noglabāta līdzās pārejiem papīrīšiem un tā arī netika iztērēta. Jāatzīst, ka savam vecumam biju iekrājis pat nepieklājīgi daudz, bet šoreiz tas nav svarīgi. Pats pēdējais no priekšmetiem, visnoteikti bija vis garlaicīgākais un ikdienišķākais no visiem. Tas bija pulkstenis. Kaut vai krāsains un darināts augļu groziņa formā, tas pavisam noteikti, nebija tas, pēc kā kāro desmit gadus vecs zēns. Kurš gan varēja paredzēt, ka tas vēlāk izrādīsies tik neparasts.

Saīdzis un pat nedaudz dusmīgs es aizgāju gulēt. Pulksteni pašrocīgi bija uzvilkusi mana mamma un atstājusi uz galdiņa blakus manai gultai. Netipiski jau ienākošajam elektronikas laikmetam, pulkstenis bija mehānisks – uzvelkams ar roku. Kā izrādījās pēc pāris naktīm, tas bija gaužām skaļš. Mehāniskie rādītāju tikšķi pieskandināja visu istabu un reizēm pat traucēja gulēt, bet galu galā arī pie tā tika pierasts.

Gāja laiks un es kļuvu vecāks, domāju būšu gana precīzs, ja teikšu, ka pāgājuši vēl kādi divi gadi. Pulkstenis reizēm sāka niķoties, tādēļ tika nomainīts. Tā vietā nāca jauns – šoreiz dāvanu maisiņa formā. Tas bija kluss un patīkams. Arī griezīgā modinātāja zvana vietā nāca mūsdienās tik ierastais pīkstulis, kas salīdzinot ar veco skanēja kā mūzika manām ausīm. Vecais pulkstenis tika nogrūsts kautkur dziļi plauktā – aizmirsts un nevajadzīgs. Lūk te arī sākas īstais stāsts.

Es sāku ievērot dīvainas lietas – jokainas skaņas, kas nāca no it kā tukšām istabām, siluetus acs kaktiņos un tamlīdzīgus fenomenus. Līdz tam brīdim vēl nebiju ne ar ko tādu saskāries, un nebiju domājis, ka spoki, gari vai kas tāds eksistē. Lūk tad es tam sāku mazliet ticēt.

nbspnbsp nbspEs gulēju... Autors: Spalvaskāts Klusuma balss

Es gulēju nemierīgi. Uzmaucu segu pāri ausīm, lai neko nedzirdētu, bet tas diez ko nepalīdzēja. Dīvaini klikšķi, skrāpējieni, ēnas un varbūt pat soļi, ko manīju naktīs nevarēja neatstāt iespaidu uz bērnu, kam tikko pāri desmit.

Visdīvainākais no visa man šķita skaļa tikšķēšana, kas uznāca, noskanēja pāris sekundes, un tik pat ātri arī pazuda. Tikai pēc laika es sapratu, ka vaininieks ir tas pats groziņa formas pulkstenis, ko reiz tiku saņēmis dzimšanas dienā. Sākuma no visa skaņu klāsta es tam pievērsu vismazāko uzmanību, jo kā nekā mehāniskais pulkstenis, pakratīts, spēja idzvest vēl pāris tikšķu, tāpēc nodomāju, ka pie vainas varētu būt pulksteņa mehānisms, kas, novecojot, radīja šādus tādus brīnumus. Ar laiku man tas apnika. Būdams nasks uz lietu izjaukšanu, es atskrūvēju to vaļā un pats ar savu roku palīdzību atslābināju visas atsperes, mehānismus un tā tālāk. Vārdu sakot es to nostādīju tādā kā nulles pozīcijā, lai tas vairs pēc fizikas likumiem netaisītu jocīgas skaņas. Ja es biju iedomājies, ka tas apstādinās miera traucētāju – es kļūdījos.

Jau pirmajā naktī man nācās nobaudīt tā atriebību. Jau biju pa pusei ielaidies sanudā, kad izdzirdēju skaļus mehāniskus tikšķus, kas nāca no skapja, kur biju to nobāzis. Būdams bērns, es nobijos. Sastindzis gulēju gultā, ieklausīdamies ik katrā sitienā. Ironiski, ka cilvēks instinktīvi pievērš tik lielu uzmanību tam, no kā tik ļoti baidās. Tonakt es gulēju sliktāk kā jebkad iepriekš savā mūžā. Pat tagad neatceros vai kaut vēl reizi esmu gulējis tik slikti. Tā tas turpinājās labu laiciņu. Tas man neuzbruka gluži katru nakti bet gana bieži. Tās naktis, man izvērtās par īstu murgu. Dīvaini, ka tas tikšķēja tikai naktīs. Man vēl nekad nav izdevies dzirdēt to tikšķam dienā.

Likās, ka tas bija apņēmies atriebties man cik vien jaudāja. Iespējams tieši tādēļ es kļuvu par liecinieku vienam no neizskaidrojamākajiem notikumiem manā mūžā. Sēdēju pie pie TV ekrāna spēlēju tajā laikā tik populāro kasešu kompīti, jeb kāto sauca mana mamma – biju pielipis pie ekrāna. (Tikko notika kautkas baigi dīvains. Ironiski, ka rakstot ieši šo daļu, datoram vispirms noraustījās ekrāns un pēc tam tas vispār nokrešoja, uzmetot zilo ekrānu. Tā dēļ man nācās pārrakstīt daļu teksta. Nedaudz šermuļi pārskrēja) Biju saslēdzis vairākus pagarinātājus, lai tiktu līdz otram kontakatam. Pēdējo no tiem biju uzkāris uz veca svečtura un kontaktdakšu iespraudis sienā. Pēkšņi kaut kas noklaudzēja un bilde TV ekrānā momentāli pazuda. Paskatījos uz kontaktu – tas bija izrauts un karājās pāri svečturim. Sākumā palika nedaudz neomolīgi, bet nodomāju, ka varbūt nebiju to iespraudis kārtīgu un tas kaut kā izleca. Nu neko, gāju līdz galdam, lai iespraustu to atpakaļ, bet tad sekoja pats dīvainākais. Tieši manu acu priekšā vads ar visu kontaktdakšu pats no sevis pārslīdēja un pārkrita pāri svečturim un uzkrita uz galda. Nenormāli pārbijos, be tā kā neviena cita nebij mājās izgāju ārā un sasaucu draugus un gaidīju, kamēr mamma atnāks mājā. Jums varbūt liksies, ka vadu aizķēru pats, man rēgojās, esmu to izdomājis vai iemesls bija kāds cits, bet man nāksies jūs apbēdināt. Es biju tik normāls, cik nu normāls var būt zēns, kurš klusībā vēlējās kļūt par labāko pokemonu treneri pasaulē. Šim notikumam izskaidrojumu neesmu radis vēl šodien.

Tā es vēl kādu laiku cīnījos ar neizskaidrojamu notikumu virknēm. Gadījums ar kontaktdakšu, kas pati no sevis izraujas no sienas vēl ilgi palika kā pats neizskaidrojamākais, bet par to trūkumu nevarēja sūdzēties. Trauku šķindēšana virtuvē kļuva par ierastu parādību. Vairākas reizes nācās dzirdēt skaļu troksni no otras istabas, it kā kaut kas smags būtu nokritis, bet ieejot istabā neko savādāku nemanīju. Interesanti, ka pats galvenais nakts trokšņotājs bija apklusis. Pat nebiju pamanījis, kad tas beidza traucēt naktsmieru. Varbūt domājat, ka ar to arī viss beidzās. Sākumā arī man likās, ka beidzot nemieram gals, bet jau otro reizi es smagi kļūdījos.

Pašam negribot, es biju kļuvis par savdabīgu anomālo parādību ekspertu. Es iemācījos tās izprast, noskaidrot, kā tā apspiest, ierobežot un dažos gadījumos pat novērst. Pirmās, ko apguvu bija pamatlietas. Nekad pilnībā neesmu izpratis šo lietu saistību, bet tās darbojās. Naktī istabā nekad nedrīkst atstāt traukus, nekādas ēdiena vai dzēriena paliekas. Mobilie telefoni, kameras un citas ierīces nedrīkst atstāt atklātās vietās. Tās es nobāzu skapjos plauktos, bikšu kabatās un visur citur, kur vismaz kaut kas traucēja tām brīvi piekļūt. Kā vienu no galvenajiem faktoriem, sev par brīnumu atklāju baltu papīra lapu un brīvi pieejamu pildspalvu atstāšana uz galda. Efektu vairoja arī krēsli, kas noteikti jāpastumj zem galda, lai neviens tajos nevarētu apsēsties. Šīs, pirmajā acu uzmetienā, tik dīvainās lietas kļuva par manu ikvakara rituālu. Katru vakaru es no istabas aizvācu visus traukus, sastūmu krēslus zem galdiem un vēl daudz ko. Tikai tā es varēju mierīgi gulēt. Vienu brīdi jau nospriedu, ka beidzot esmu ticis no visa vaļā, bet kā jau teicu – es kļūdījos.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

nbspnbsp nbspMēs pārdevām veco... Autors: Spalvaskāts Klusuma balss

Mēs pārdevām veco māju un pārvācāmies uz citu. Līdz ar to es nospriedu, ka beidzot mocībām gals. Protams, biju teicis vecākiem par visu, ko pieredzēju, bet jūs jau zināt kāda šādos gadījumos ir vecāku attieksme. Pirmās naktis es gulēju vienkārši ideāli. Naktīs mani netraucēja ne mazākais troksnītis. Arī parasta pulksteņa vietā mani no rītiem modināja mūzikas centrs, kas katru rītu septiņos ieslēdza radio.

Vecais groziņa formas pulkstenis jau sen aizmirsts mētājās sazin kur. (Vispār, veidojot šo rakstu, es mēģināju to atrast, lai nofotografētu kā pierādījumu. Drīzāk par laimi nekā nelaimi, man tas neizdevās) Šādi viss turpinājās gana ilgi. Negulētās naktis un savādie trokšņi vientuļi mētājās dziļākajos atmiņas nostūros. Tā tas turpinājās līdz kādu dienu...

Biju jau pa pusei ielaidies snaudā, kad mani piemeklēja kaut kas neparasts. Iespējams, daudzi no jums ir piedzīvojuši šo dīvaino sajūtu, kad jau esi gandrīz aizmidzis, bet te pēkšņi kāds it kā tev iečuskt ausī, saucot tavu vārdu. Tonakt notika tieši tas. Miegs pazuda kā uz burvju mājiena. Velti centos saprast vai tas, ko dzirdēju notika pa īstam, vai jau kautkur sapņu pasaulē, kurā mans prāts ar vienu kāju jau bija iekšā. Nikns pats uz sevi, centos iemigt no jauna. Piekārtoju segu, sabužināju spilvenus un no jauna laidos klusumā. Tomēr klusums neizrādījās tāds, kādam tam jābūt. No istabas loga puses nāca tik šaušalīgi pazīstamā skaņa. Skaļi mehāniski tikšķi šķēla nakts klusumu un reizē manu drosmi. Savilku segu cik augstu vien varēju, ielīdu pašā gultas stūrītī pie sienas un bez panākumiem centos izmest no prāta domu, ka patiesībā pulksteņa manā istabā nemaz nav. Kā man izdevās aizmigt? Es nezinu. Varbūt prāts automātiski izdzēš to, kas pārāk grūti aptverams.

Nākamo nakti pārlaidu ar bažām, tomēr nekas ievērības cienīgs nenotika. Tas radīja maldīgu priekšstatu, ka tā bijusi tikai sagadīšanās. Viss tikai sākās. Pēc apmēram nedēļas klusuma sekoja nākošais trokšņu uzbrukums – vēl baisāks un reizē mulsinošāks. Grozoties gultā jutu, ka kāja pieskaras kādam mazam priekšmetam, kas nobūkšķēdams nokrita uz grīdas. Atcerējos, ka dienā biju krāmējies ap kasešu pleijeri (kas savā laikā nodrošināja pirmā čaļa statusu rajonā) un izkritušais priekšmets varētu būt parasta baterija. Neko sliktu es nenojautu, bet ar to pietika, lai uzrautu mani no miega. Negribīgi man nācās atzīt, ka arī tonakt kaut kas nebija tā kā vajag. Klusi tikšķi, skrāpēšana vai čaukstēšana. Sākumā pavisam klusi un tikko dzirdami tie kļuva skaļāki. Biju dzirdējis, ka vaininieki, iespējams, ir tikai kukaiņi, peles vai vēl sazin kas, ko cilvēku maldīgi notur par spoku vai poltergeistu, bet savādajiem pulksteņa tikšķiem izskaidrojumu rast nespēju. Zināju arī to, ka cilvēks pierod pie klusuma un ar laiku sāk dzirdēt pat vissīkākos troksnīšus, gandrīz kā kosmosā, kur astronauts spēj dzirdēt pat savu plakstiņu virināšanos. Te ieskanējušies, te apkluši, tikšķi kaitināja mani krietnu laiciņu līdz apklusa. Biju domājis ka tāsnakts šarāde beidzot galā, bet te nu es kļūdījos vēlreiz. Mieru iztrucēja skaļi knakšķi. Viss vilkās labi ja pāris sekundes, bet ar to pietika, lai liktu manais sirdij sisties straujāk. Turpat no mana gultas kājgaļa nāca troksnis, kas līdzinājās apmēram pēc – KRAK, KRAK. Arī šoreiz man jūs jāapbēdina, jo nespēju atcerēties, kā man toreiz izdevās aizmigt.

Nākamajā dienā pamodos un nospriedu, ka kaut kas ir jādara. Biju jau atmetis cerību tam, ka vecāki man noticēs, bet te nu es jau atkal kļūdījos. Skaņa šoreiz nebija satraukusi tikai mani, bet arī manu mammu. Žēl gan, ka velti bija cerēt, ka viņa nodomās, ka vainīgais nebiju es.

Interesanti, ka pārbaudot no kurienes skaņa nākusi, es secināju, ka ļoti līdzīgs troksnis rodas spaidot mūzikas centra podziņas. Kāda sakritība, ka tas atradās tieši manas gultas kājgalī. Arī iespējamo bateriju, ko biju izgrūdis no gultas neatradu.

Tehnoloģiju attīstība gāja uz priekšu, un manam draugam bija parādījusies tik moderna lieta kā internets. Neizniekojis doto iespēju, es ierakstīju google meklētājā savu problēmu par pulkstens tikšķiem naktī. Savādi. Es atradu daudz, pat ļoti daudz rezultātu. Uzzinājis, ka neesmu ne tuvu vienīgais ar šādu problēmu nodomāju, ka jābūt arī risinājumam. Tādu tad es arī atradu – poltergeists. Atbilde bija gana dīvaina un man tobrīd neizprotama. Vienīgais, ko es par tiem atradu bija tas, ka tos radām mēs paši ar savu rīcību, domām un iegribām. Man tas prasīja vēl pāris nemierīgu nakšu, līdz sapratu pašu galveno. Es pārāk daudz uzmanības tiku pievērsis pašām sekām, jeb trokšņiem un parādībām, ka man ne uz mirkli prātā neienāca, ka vainīgi nekad nev bijuši nekādi man nezināmi tumšie spēki vai dēmoni, bet tikai un vienīgi – es pats.

Tad lūk kur stāsta morāle. Man nācās paskatīties pašam uz sevi, kur atklājās ne viens vien robs. Negribīgi nācās atzīt, ka esmu bez žēlastības kritizējis citus, vispirms nepaskatoties pats uz sevi. Tikai tagad es sapratu iemeslu kādēļ tādi nieki kā uz galda atstātas krūzes, pie galda nepiestumti šķīvji vai visur izmētāti papīri spēja tā ietekmēt naktsmieru. Izpratu, ka vismaz sakārtojot istabu nomaksāju daļu soda, kādēļ naktis varēju gulēt mierīgāk. Visi šie, kā pašam likās sīkumi, vai tā būtu mana kārtējo reizi nesaklātā gulta vai ar pelējumu iemarinētie trauki, kas rindojās uz mana galda, kādam citam bija jāveic manā vietā, un dzīve man atmaksāja.

Prasīsiet vai atkal kļūdījos? Ar prieku varu teikt, ka nē. Tie pazuda kā nebijuši, izplēnēja kautkur nebūtībā un vairs neapgrūtināja manu dzīvi. Tas viss bija mainījis manus uzskatus, rīcību un domāšanu. Šobrīd nespēju saprast, kā es kādreiz esmu varējis būt tik akls. Pamēģiniet arī jūs. Garantēju, ka izprotot pašam sevi, lietas rādās krietni gaišākos toņos.

Šobrīd es sēžu savā istabā un tikko esmu pabeidzis rakstu, un teju jau spiežu uz podziņas "pievienot". Pasmaidu pats pie sevis. Dīvaini, ka pat atstāsts par šiem dīvainajiem notikmiem spēj rast manī ar vien jaunus jautājumus un atbildes. Jums varbūt liksies, ka esmu traks, dīvains vai vēl sazin kāds, jo ticu spokiem, poltergeistiem un tamlīdzīgām lietām. Šajā stāstā ne reizi neesmu pieminējis, ka ticu spokiem vai poltergeistiem. Es pats nezinu vai tas, ko pieredzēju notika pa īstam, vai bija tikai bērna spilgtās iztēles auglis. Ir jau vakars un es izslēdzu gaismu un ērti iekārtojos savā gultā. Savādi. Kaut kas man nedod mieru. Ieklausos nakts klusmā un izdzirdu ko savādu, bet tas izrādās tikai māns. Kautkur man kājgalī skan klusi mehāniski tikšķi – Tik, Tak, Tik, Tak. Labi gan, es jau nodomāju, ka baterija beigusies.

32 0 4 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0