Impulss
Pulksteņa rādītājs sāk pilēt un kust
Laikam laika telpa lēnām sāk sarauties un zust
Sažmiedz kamolā līdz paliek tikai sviedri
Kuri izgaro uz flīzēm līdz parādās vīzija
Ekstāzes grauzta lauzta uz pusēm dalīta ar divi
Pārsviesta pāri plecam, kā māņticīgā ar sāli svaidīta
Spaidīta līdz sirspuksts iekalts akmenī
Izdzīvot nav iespējams jo zini ka rītdiena būs bāla
Kā akla cilvēka acu skatiens
Pat jūras šalkoņa izzūd no ausīm
To nevar vairs dzirdēt pieliekot gliemežvāku pie auss
Varbūt rīt mani šaus nost par nodarītajiem grēkiem
Kaut vai tā var ar pletni reizes piecdesmit lai būtu sāpīgāk
Sažmiegts kabatas lakatiņš ar izslaucītām asarām izkrīt no kabatas
Tās ir grēksūdzes radītās lamatas
Kurās tiek gleznotas jaunas bildes nākotnes kadriem
Kurus likt kopā uz šaha galdiņa
Ar zirgu tiek izdarīts gājiens
Mājiens ka stunda pēdējā drīz sitīs
Kritīs tas kurš vakar nolādējis šodienu
Saglabāta tiek tikai dabas radītā ilūzija
Kura pati to izposta kad grib un pārtaisa par murgu
Ļaunāku nekā spēj iedomāties tavs prāts
Sāts nav jūtams pat kad vēders ir pilns
Jo vienmēr prasība pēc kaut kā vairāk
Izraisa cilvēkā zvēra instinktu.
Bezfilma
Man vienmēr būs rīts kaut dzīvoju es naktī
Bez atmiņām kā kaps bez iekšējā satura
Paiet cilvēka dzīves gājums
Kas salīmēts pa kadriem
Kā kino lente uz melnbalta fona
Vakardien vēl caur sētas spraugu raugoties
Ceriņu un cerību pumpuri tika manīti
Kurus šodien jau kāds nocirtis
Un līdz ar to aplauzis sev spārnus
Ar kuriem lidot pretī brīvībai
Līdz ar nokritušu lapu apsēžos tai blakām
Divas nesalīdzināmas lietas
Bet kopīgs apstāklis - nokrituši
Pirkstu nospiedumi vien palikuši
Caur ēnā izpūstas izelpas garaiņiem
Un ja kāds garāmgājējs
Ieraugot šo būs starā
Tad laipni viņš aicināts
Pievienoties šajā dīvainajā barā.
Sakuras gūstā
Saturs, bez satura
Skaistais zieds - sakura,
Manī jūtas sakūra
Pēc tam ar zariem
Izžmiedza un sirdi sadūra.
Nobūra ar vienu acu skatienu
Sākumā ar smaragdzaļu, vēlāk bālu, kā pienu.
Attēls - foto negatīvs
Šodien jau tavās acīs ieskatoties
Toties es sekoju tev līdz
Un zinu kurp tu dodies.
Bļāviens, bet tu tak tikai ēna no spoguļa otras puses,
Kuram klusums pulsa vietā pukst.
Atnāc rīt
Sirdsapziņas paģiras tās ir vislielākās mokas
Viņas apriņķo domās brīžos, kad jūties
Kā ķenguru mazulis, kurš izkritis no mātes somas.
Solis, kas tiek pretī liktenim sperts -
Kļūst par taureni, kuru kolekcionārs
Jaunai kolekcijai, lai pievienotu tver.
Šoreiz "Labrīt!" es pateicu pašam rītam
Aiz šoka, no pārsteiguma pieķeru pats sevi krītam.
Galva griežas: bardaks, viesulis, sāļi kristāl graudi caur acīm spiežas.
Pateicos, ka brokastīs iztiku bez ziemas.
Man šoreiz mazs sagūstīts saules stars
Uz paplātes tiek pienests,
Mēģinu to norīt, lai gaisma iekšā tiek,
Bet kārtējo reizi mēģinot,
Vien sāpīgi un lieli apdegumi paliek.
Aprīļa iedvesma
Aprīlis atbridis ar nobrāztiem ceļiem,
Laikam steidzies, pakritis, bet no manis viņam sveiciens
Karstas emocijas, līdz ar pirmajiem saules stariem,
Kuras nevar nosvērt ar parastajiem svariem.
Diena vai nakts, viens un tas pats fakts
Saglabā manu dzīves takti -
Ka apmācies laiks reiz būs saulains un svaigs,
Ka pieskaroties ugunij neapdedzināsi rokas un protams
Varētu vēl ar daudziem piemēriem turpināt šo apburto loku,
Bet moka ar pienu aplēja šo dienu.
Smoku no smoga radītajiem putekļiem,
No sirds šis smogs izcēlies,
Izvēlies un aizsprucis uz svešu pusi
Klusi uz pirkstu galiņiem.
Gar trotuāra malu pēdējā peļķe neapmierināta žūst
Arī māsa sniega sega samierinājusies ar to ka kūst.
Var jau just, bet galvenais jūtot nepazust.
Jo jūtas spēj dziedēt visas kaites (būdamas pašas kā kaite),
Bet citreiz tās mīl paņemt daļu no manas un tavas laimes, un projām aiznest.
Miega vagoni piekrauti ar negulētām naktīm
Un sērkociņi acu plakstiņos.
Sapinos starp skursteni un jumta dakstiņiem,
Velkot pilnmēnesi cauri zvaigžņu laukiem.
Pēdu nospiedumi palikuši kopā ar saplēstajiem traukiem. Jauki!
Tālumā, tu, tā zvaigzne, nāc tuvāk, pastāsti man kas esi...
Vai neesi nesusi pārāk smagas restes?
Aiz kurām, buras no kuģa mastiem neredzēt cilvēkiem prastiem.
Krasas pārmaiņas, kā asi pipari pēkšņi liek satrūkties,
Saplūktās ziedlapiņas apsedz ķermeni un acis ciet...
Miegs lēnām ņem virsroku,
Žēl man viņam atdot trešo daļu no mana dzīvības koka,
Bet ko darīt - miega vagoni jau pilni un sērkociņi lūzt ne pa jokam.
