Sveikņi spokēni un spocenes sadomāju ielikt jaunu nodaļu.sagaidam sagaidam.. :P
Mums priekšā stāvēja tie paši divi vīrieši, kas bija pie luksofora.
-Sveikas! Vai divām skaistām dāmām nevajag palīdzību? – mūs uzrunāja gaišmatis un izrādījās ka viņam ir tādas pašas acis kā tumšmatim. Mega atguvās pirmā.
-Sveiki! Ja vēlaties varat palīdzēt!
Viņi tikai pasmaidīja un izņēma mums no rokām visus maisiņus. Megas maisiņus paņēma gaišmatis, bet man tumšmatis. Uz mirkli mūsu acu skati un rokas savijās. Tās bija tik siltas.
-Uz kurieni jānes? – sarunā iesaistījās tumšmatis, bet viņa acis bija pievērstas tikai un vienīgi man
-Uz trešo stāvu četrpadsmito dzīvokli. – atbildēju.
-Tātad kā jūs sauc?
-Mani sauc Bekija un šī ir mana draudzene Megana.
-Skaidrs. Mani sauc Kriss un manu brāli sauc Sets.
-Aham... Man jums ir viens jautājums. – pēkšņi ierunājās Megana.
-Kāds? – abi unisonā jautāja, es tik nobrīnījos par dīvaino saskaņu.
-Jūs mūs izsekojāt?
Abi sāka histēriski smieties.
-Nē... Mēs... Šeit... Dzīvojam... – cenšoties novaldīties teica Sets. – bet arī izsekot nebūtu slikta doma.
-KO!!! Kopš kuriem laikiem? – es iekliedzos.
-Ēmm.. Pirmdien ievācāmies. Tad sanāk ka no šīs nedēļas sākuma. – nu jau mierīgi atbildēja Sets. Laikam nobijās no manas reakcijas.
-Kurā stāvā?
-Emm ceturtajā. Es laikam tieši virs jums.
-Virs manis. Mega dzīvo citur.
-Āā skaidrs. – Kriss novilka – Es arī citur, tas ir brālim kaimiņos.
-Ko jūs šodien dariet? – Mega izrādīja interesi.
-Set, ko daram? – Kriss ierunājās.
-Pag bik. – izskatījās itkā viņš pārcilātu savas domas - Laikam neko īpašu... Jums ir priekšlikumi? Brīdi padomājis turpināja Sets.
-Nūū vispār mums ir viena doma. Tātad mēs šovakar ejam uz klubu. Un es... – paskatījos uz Meganu un viņa ar nomierinošu acu skatu man piemiedza – Un mēs iedomājāmies ka jūs varētu arī nākt.
-Es domāju ka tik skaistām dāmām nav iespējams atteikt. – pa ilgiem laikiem ierunājās Kriss.
„Viņam ir tik maiga, mīļa, vienkārši jauka balss... Es varētu viņā klausīties mūžīgi... „
-Pilnīgi pareizi Kriss. – apstiprināja Sets. Tā runādami bijām jau nonākuši pie mana dzīvokļa.
-Paldies! – abas unisonā iesaucāmies, saskatījāmies un tad sākā smieties, kad beidzot bijām nomierinājušās turpināju. – Tālāk mēs pašas! – un saņēmu maisiņus no Krisa rokām. Kautkā nevilšus pasmaidīju.
-Tādām dāmām gods palīdzēt. – bilda Kriss.
Jutu sevi nosarkstam, bet kad Kriss noskūpstīja manu roku, kā tāds viduslaiku kavalieris,noteikti biju sarknana kā biete. Nožēloju ka neuzliku pūderi.
Tiklīdz viņš atlaida manu roku sāku meklēt dzīvokļa atslēgas savā somiņā. Ātri atslēdzu durvis atvadījā mies un iegājām iekšā. Aizslēdzu durvis maisiņus nometu turpat koridora viducī un noslīdēju gar durvīm. Mega tikai pasmīnēja un gāja tālāk.
Nezinu cik ilgi tur biju sēdējusi bet noteikti vismaz desmit minūtes. Mega jau bija paspējusi uzmeistarot ko ēdamu. Visa māja vilinoši smaržoja, kā nekā nebiju ēdusi visu dienu. Vairs nevarēj uzturēt un devos uz virtuvi.
Pēkšņi zvans, durvju zvans. Lēnā mpiečāpoju pie duvīm un atvēru tās. Manā priekšā atradās Kriss.
-Sveika! Te atkal es... diemžēl mēs nezinām uz kuru klubu un cikos jāiet.
-Sveiks! Pareizi kā gan mēs varējām aizmirst to pateikt. Hmm klubs - 24ours. – pievērsos Megai. – cikos mēs iesim? – izkliedzu pa visu māju, bet nenolaižot acis no Krisa.
-Domāju ka kā parasti.
-Okey... – noteicu un pievērsos Krisam. – Parasti mēs ejam līdz ar tumsas iestāšanos. – noeticu, savukārt viņš tikai nobrīnījas, bet neko netieca par to.
-Labi, atā!
-Atā! – atvadījos un aizvēru durvis. Mani pamatīgi nobiedēja Mega kas bija pielavījusies no mugurpuses.
-Tu nāksi ēst? Es uztaisīju pankūkas...
-Okey ja ir zemeņu... – viņa mani pārtrauca.
- Jā, jā ir!
Gājām ēst, bet izrādījās ka pankūkas bija neēdami sāļas. Tāpēc nācās pasūtīt picu. Papļāpājām un izrādījās ka Megai simpatizē Sets. Tad man uzreiz bija skaidrs kāpēc tās pankūkas bija tik sāļas.
Paēdušas, izplēsāmies kura pirmā ies dušā, pirmā gāju es, uzkrāsojāmies un izdarījām visu nepieciešamo. Nolēmām abas ģērbties melnos šortiņos un apdrukātās maiciņās. Es uzvilku kedas bet Mega baltas sandales ar šņorējmām lentītēm līdz celim. Nevarēju kas šajā komplektā trūkst tāpēc pavaicāju Megai. Viņa tikai iespurdzās un pameta man Lukasa, superīgākā brāļa uz pasaules, dāvināto hūti.
-Ideāli tieši tas kas vajadzīgs. – noteicu un sabučoju Megu.
-Vēl tikai uzkasi matus un būsi kā modele no žurnāla vāka.
-Okey!
Izdarīju visu kā Mega lika. Un man kā par brīnumu patika...
Durvju zvans iezvanījās.
Mega pasteidzās pirmā un atvēra durvis. Tur jau viņi bija mūsu sapņu prinči.
-Čau! – noteica Mega.
-Čau! – brāļi attrauca.
Man gribējās viņus nedaudz izjokot.
Tēloti piekliboju pie durvīm. Abi šokā iepleta acis. Bet Mega man raidīja niknu bet uzjautrinošu acu skatu. Aplūkoju sevi vai man ar apģērbu viss ir kārtībaā.
-Čau! Kaut kas nav kā vajag? – vēlreiz aplūkoju sevi.
-Kas tev ar kāju? – Kriss uztraucies vaicāja.
Mega iespraucās sarunā. – Viņa tika ipaklupa un nedaudz izmežģīja potīti.
Brāļi iepleta acis. Un Kriss ietiepās. – Tāda tu nevari braukt uz klubu! Nāc aizbrauksim uz slimnīcu, lai pārbauda. – viņš maigi pievilka mani sev klāt un aplika roku ap gurniem.
Aizgājām līdz liftam, es protams klibodama, un tad abas ar Megu sākām smieties. Brāli nesaprata kas notiek. Kriss pieklāva mani sev tuvāk klāt. Un tad es sāku runāt.
-Nu ko jūs esat izgājuši mūsu nelielo pārbaudīti.
-Par ko iet runa? – uztraucies vaicāja Kriss. Es tikai
iespurdzos un turpināju.
-Manai kajai nekas nekaiš. Es tikai tēloju lai pārbaudītu jūsu reakciju. Un jūs abi uzķērāties.
-Hey tā jau var dabūt sirdstrieku! – Kriss iesmējās. Un tad jau Sets arī pievienojās mums. Un arī smējās.
-Bet tev kājai tiešām nekas nekaiš? – šoreiz vaicāja Sets.
-Nē! – atcirta Mega.
-Aiziet tad laižam uz klubu! – pavilku Krisu, kurš mani nebija ne mirkli atlaidis. Un es to nemaz nevēlējos.
