Baigi gribās rakstīt. Nu jau piektā nodaļa. Un pateicos wolfiņam un ctrl+z. es jūs dievinu!
Moku rats.
Es gāju līdzi Saulam un otram vīrietim. Viņš ļoti atgādināja Ēnu. Viņi gāja ātri un man bija jāskrien, lai viņiem turētu līdzi.
-Kas jūs esat?-es pilnīgā izmisumā jautāju. Šī doma mani bija nomākusi visu ceļu.
-Tiklīdz būsim klāt, mēs paskaidrosim-teica Sauls. Lai gan Sauls bija būdīgs, izskatījās, ka viņu vada Ēna.
-Bet kā tevi sauc?-šo jautājumu es uzdevu Ēnai. Es satraucos kā mazs bērns. bet es neuztraucos par to, vai dabūšu konfektei, bet gan par to, vai dabūšu sodu.
-Mani sauc Neits. Bet visi mani sauc par Ēnu.-viņš to nomurmināja tik klusi, ka knapi sadzirdēju. Bet man bija taisnība! Viņu sauca Ēna.
-Tātad, Ēna. Uz kurieni mēs dodamies?-tiklīdz biju to izteikusi, es nožēloju. Viņš apcirtās un paskatījās uz mani ar ļaunumu vēstošām acīm.
-Tagad paklausies! Vai nu tu aizveries vai arī es par sevi negalvoju.-Viņš uz mani uzrūca. Es sabijos no šī iztekuma un atlikušo ceļa daļu klusēju.
Mēs nonācām kādā ieplakā. Šeit kūra ugunsskuru un stāvēja kaut kāda milzīga ierīce, par kuru bijām mācijušies vēsturē. Blakus ugunskurams sēdēja būtnes melnos apmetņos. Tāpat kā Ēnai un Saulam.
Man aizrāvās elpa, jo mani pacēla. Mani nesa pie milzīgās ierīces un piesēja pie tās. Es pēkšņi apjautu, kas tas ir. Tas bija moku rats. Uz šīs ierīces mocīja cilvēkus un pat plēs tos gabalos.
Vai viņi bija uz to spējīgi? Vai viņi bija mežoņi? Un mana intuīcija un saprāts reizē nevis čukstēja, bet bļāva:jā, viņi ir!
Es sāku nevaldāmi ārdīties. Es bļāvu un raudāju, jo man patiesi pirmo reizi šīs dienas laikā bija bail par sevi. Es mazliet nomierinājos, jo redzēju, ka Sauls man mēģina kaut ko pateikt.
-...tas nesāpēs, neuztraucies. Tas būs ātri. Vismaz man tā bija.
-Kas būs ātri? Ko jūs darīsiet?-es patiešām satraucos par šo "sīkumu".
-Nu tu laikam neklausījies.-viņš dusmīgi nomurmināja.-Tava sirds.Tu to ziedoji, lai pievienotos mums, lai glābtu tēvu. Mēs esam nahīti. Mums nav sirds.
Man aizrāvās elpa(atkal, tikai šoreiz stiprāk). Vai patiešām es ziedoju vienīgo, kas man vēl ir-sirdi-lai glābtu tēvu? Tā bija dārga samaksa. Es to apjautu. Un es domāju, ka tā būs pietiekami, lai viņu glābtu.
-Bet kā jūs to darīsiet? Izrausiet? Izgriezīsiet?
To tu redzēsi.-viņš atteica un aizgāja.
Pēc maza laiciņa, kas man vilkās kā vesela mūžība, atnāca nahīti.Milzīgs bars nahītu.Kāds teica uzrunu. Tas izklausījās pēc Ēnas.
-Dārgie draugi! Šodien mums pievienosies Emīlija. Viņa atdeva savu sirdi kā dāvanu mums, ja nenogalināsim viņas tēvu, tāpat kā to bija izdarījusi viņas māte. Tikai viņa neizdzīvoja. Šodien Emīlija mums pievienosies un mēs viņai stāstīsim mūsu stāstus, bet tikai pēc tam, kad viņai būs izrauta viņas sirds.
Turpinājumu pēc teksta '...tāpat kā viņas māte...' es vairs nedzirdēju. Es sevī raudāju, jo man vairs nebija asaru, ko liet. Mana māte?Ziedojās? Dēļ tēva. Viņš man stāstīja, ka viņa tikai saplosīta lāča nagos! Viņš melis! Izdzimums! Bet varbūt viņš rīkojās pareizi?
Bet man vairs nebija laika par to domāt, jo mani sāka vilkt. Uz pusēm. man sāpēja. Nežēlīgi sāpēja. Es sāku kliegt agonijā. Pie manis pienāca sieviete. (vismaz man tā šķita) un mēnesgaismā nomirdzēja naža asmens.
Es iekaucos no bailēm un jutu kā es drebu. Pie manām sāpēm piejaucās vēl lielākas, neizmērojamas sāpes. Tās bija neizmērojamas un neprakstāmas. Es jutu kā izšķeļ tādu kā sirds formu un redzēju kā esmu klāta asinīm. No manām krūtīm izcēla kaut ko siltu un vēl joprojām tas pukstēja...
