Esmu atpakaļ. Vismaz uz vienu nodaļu. Labāk vēlāk nekā nekad. Protams, nodaļa nav no tām kas varētu būt no labākajām, bet vismaz ir turpinājums. Tā kā man patreiz ir iestājusies krīze redošajā, izdomāju, ka varētu uzcept kādu kliedziena nodaļu. Varbūt pat varētu turpināt iesākto tradīciju.
Un tagad pēc garum gara ievada, lai labi lasās :D !
***
Viņš pienāca man klāt un klusēja. Es redzēja viņa acīs neizlēmību. Bažas. Bailes. Nedrošas, mokošas bailes. Bet es neko neteicu, lai gan ļoti labi nojautu ko viņš grib sacīt. Es cieši skatījos viņa acīs.
-Es.... Es tevi..... Es tev gribēju palūgt vai tu vari pameklēt mežā kādu avotu?
Tā bija vilšanās man, un es pamanīju ka viņš novēršas. Es apstulbu un klusēju.
Un tad es atcerējos, ka man jāatbild.
-Jā, droši vien, kā tad savādāk.- es pagriezos un steidzīgi devos meža virzienā, pat neatskatoties.
Es gandrīz vai ieskrēju biezoknī. Es biju dusmīga, pār maniem vaigiem tecēja asaras. Tās tecēja gar vaigiem, līdz pat mutei, kur tās šķita tik sāļas un rūgtuma pilnas, ka es vēlējos bļaut un raudēt vēl spēcīgāk. Bet kāpēc? Tāpēc, ka viņš nepateica to ko es vēlējos? Man nevajag viņu, ja viņš ir tik naivs un domā, ka es skriešu pie viņa.
Pati brīnijos kā spēju tik ātri pieķerties cilvēkam, viņu iepazīt, iemīlēt, sapņot un cerēt, sajust viņu savā galvā vistiešākajās nozīmē. Kāpēc es gribēju just viņu blakus, ja redzu viņu pirmoreiz. Kāpēc gribēju, kāpēc jutu....
Noslaucīju asaras un aplūkoju apkārtni. Avotu neredzēju, bet arī nometni vairs ne. Es saodu viņus, pagāju tuvāk, bet ne tieši uz nometni, precīzāk tai paralēli. Nenovirzījos no uzdevuma, kustējos ātri, knapi izvairījos no koka kas krita man virsū.
Sadzirdēju avotu. Sasmaržoju ūdeni. Jā, sasmaržoju. Skrēju tur, bet apstājos kā iemieta. Jā, tas bija ūdens. Ļoti sarkans ūdens. Sākumā neredzēju kāpēc, bet uzreiz sasmaržoju gan. Šoreiz informācija uz saprātu aizgāji ļoti lēni. Tās bija atšķaidītas asinis. Apmērams simts metrus tālāk redzēju nahītu. Biju par to pārliecināta, jo viņš bija uzvilcis apmetni ar simbolu, kas mūs apzīmēja. Es vēl nebiju tikusi apzīmogota, man vēl bija jāattīstas līdz galam. Bet šādus apmetņus drīkstēja nēsāt tikai apzīmogotie.
Es biju pietuvojusies strautam un netīšām iekāpusi ūdeni, nemaz to nemanīdama. Nahīts pagriezās pret mani, seju slēpjot apmetnī un ieraudzījis, ka es viņu vēroju, zibenīgi aizskrēja dziļāk mežā.
Tikai tagad sapratu, ka viņš dzēra asinis. Nē, nahīti nedzer asinis, mēs taču neesam vampīri. Mēs ēdam gaļu, protams tā sastāv no asinīm, bet cilvēka asinis, cik atceros no grāmatās lasītā, nahītiem kaitē.
Pamanīju, ka būtne vārgi tver pēc ūdens. Es pieskrēju pie cilvēku un priecājos, ka tas ir dzīvs. Līdz brīdim, kad ieraudzīju seju.
Tā bija ne tikai noplukusi, nošķiesta ar asinīm un piepampusi. Tā bija arī man pzīstama seja. Tā bija mana tēva seja.
Redzēju kā no viņa pilnībā vai garo dzīvība, itkā dvēsele plūstu prom kopā ar asinīm. Vairs nebija jēgas glābt. It kā filmā, kurā mirst tuvākie. Un man nepatīk tādas filmas.
Es pieliecos tuvāk. Atglaudu viņa piesvīdušos matus un maigi noglaudīju seju. Iesmēlu saujā tīro ūdeni, kas plūda no iztekas un pieliku pie lūpām. Viņs gaisu tvēra cik iespējams. Es vēlējos kā palīdzēt. Man galvā šaudījās domas. Ko darīt? Kā glābt?
Es paķēru viņu rokās. Viņš kaut ko murmināja pie sevis. Skrēju uz nometni. Paklupu aiz kāda branga zara, gandrīz nokritu, bet tomēr skrēju tālāk.
Nonākot nometnē uzreiz meklēju Ēnu. Piegāju pie viņa, ieskatījos acīs un viņam jau bija atbilde.
-Nē.
