Pļava.
Ieslēdzās trauksme, eju izgaismoja spilgtas, mirgojošas gaismas. Es izbijos no spalgās, pretīgās skaņas, kas pavadīja trauksmi. Laikam mēs bijām pirmie, kas bija izvākušies. Tikai tagad viss sāksies.
-Sasodīts! Skrien, drīz būs liels bars un tad sāksies bēgšana. Visi būs sasodīti satraukti. Ātri, skrien!
Es viņam paklausīju un mēs skrējām ātri, es pat apdzinu Vladu. Es paskatījos uz viņu, viņš mazliet elsoja. Pēkšņi man aizmirsās viss. Šaubas un vilšanās, bailes un dusmas. Viss. Tagad biju tikai es, viņš un tas ātrums, kas mūs vienoja.
Mēs sasmaidījāmies, viņš mani panāca, Viņš man tuvojās tik viegli, lēnām un cēli... man šķita, ka tas ir sapnis, ka tā sasodītā ilūzija par kaut kādiem nahītiem ir tikai izdomājums. Es jutu tikai savus sirdspukstus.
Viņš apstājās. Es arī. Viņš tuvojās man klāt, bet es negribēju bēgt. Viņš jau bija man blakus. Viņa seja tuvojās manējai, viņa acīs dega liesma. Viņa lūpas pieskārās manējām. Ar to pietika. Es zināju ko es gribēju.
Tas nebija viņš. Man nevajadzēja viņu. Tajā brīdī, kad viņš mani noskūpstīja, es visu redzēju Viņa acīm. Kā ķermenis, kura dēļ tu pats degi liesmās saskaras ar tava labākā drauga ķermeni. Kā tie mijas, bet tad atraujas. Un tas ļaunais prieks, kas atvieglo, jo redzi, ka atrāvās Viņa.
Domas, kas bija manas atkal pārņēma manas domas. Es pagriezos. Tur stāvēja Ēna. Viņa acīs nebija nekā. Es zinu, ka viņš bija, manu domu-ne manu domu, avots. Es gribēju skriet pie viņa, pat neapzinoties kāpēc. Bet tad ātri pārdomāju, jo viņš negribētu zināt, ka es to zinu.
-Neit! Es jau domāju, ka tu būsi ārā.
-Kā redzi-neesmu,-viņš strupi atsacīja ar drūmi savilktu seju un naivām, dusmās uguņojošām acīm.
-Nu tad ejam visi kopā!-es mēģināju uzlabot šeit esošo gaisotni. Riebjas šī dīvainā, tizlā dzīve. Riebjas!
-Ejam,-Ēna ieskatās manās acīs. Tās liek man gandrīz vai līst zemē.
Mēs gājām tālāk pa eju klusējot. Šī situācija tik daudz ko sarežģīja. Atkal kaut kā gribēju atrisināt šo situāciju.
-Vai gribat saldējumu? Man vēl pāris ir...
-Saldējumu?!-Neits gandrīz vai iekliedzās.
-Jā, īstenība ļoti garšīgs,-gandrīz vai čukstus nomurmināja Vlads.
-Tad tu gribi?-es pievērsos Ēnai.
-Pamēģināt jau var....
Es no somas izvilku trīs saldējumus. Katram iedevu pa saldējumam. Vlads jau uzreiz plēsa nost papīriņu, bet Neits gan vēl šaubījās. Viņš ieraudzīja ko dara Vlads un sekoja viņa piemēram, tikai mazliet (īstenībā ļoti) nedrošāk.
Es jau sen biju attaisījusi savu saldējuma papīrīti un iebāzusi kabatā. Neapzinoties biju to sākusi ēst. Es aizdomājos par to sajūtu kā es jutu viņa domas, biju ar viņu kā viens. Burtiskā nozīmē. Vienīgais kas to aizēnoja bija viņa dusmas. Protams, jutos mazliet glaimota, ka viņam skauda.
Man bija bail. Es īsti nezinu no kā. Gribēju apkopot pēdējo dienu notikumus. Vēl pirms nedēļas es biju parasta meitene . Bet tad... Tad mani sāka vajāt briesmoņi, kuri nolaupīja manu tēti. Es dzinos pēc viņa un viņi mani iemainīja pret viņu. Esmu laimīga, ka viņš ir dzīvs.
Man izgrieza sirdi un mani padarīja par briesmoni pret manu gribu. Es gulēju bezsamaņā vien pāris stundas. Mani pamodināja kņada, kuru izraisīja man apkārt esoši briesmoņi. Un es atmodos uz moku rata!
Mani aizved pie nahītiem, kuri ir simtiem. Man stāstīja teiksmas un dzīves stāstus.Un es ieraudzīju brīnišķīgāko un skaistāko vīrieti uz pasaules. Vismaz patreiz. Vismaz man.
Es iepirkos (tas ir viens no mana ceļojuma labākajiem posmiem) un atklājās, ka man istabiņa jādala ar Neitu(tagad tas nav brīnums). Kad pamostos, mani ignorē gandrīz visi nahīti, jo viņi uzskata, ka es hipnotizēju visus un vienmēr.
Tad atklājas, ka mans tēvs mani nodod FBI un liek man bēgt uz nekurieni, bet man apkārt notiek intrigas par mani! Kas tā par dzīvi?!
Un tas viss ir noticis tikai... kādu trīs dienu laikā?! Mana dzīve tik ātri mainās... Man šķiet, ka šajās dienās piedzīvoto daži nepiedzīvo pat visā dzīvē. Bet mani baida. Mani baida vīzijas vai sapņi-es nezinu. Mani biedē šī jaunā pasaule, kurai nav krāsu, kurā laikam nav nozīmes, jo dzīvot iespējas ir atliku likām.
Vlads un Ēna jau bija apēduši visu saldējumu un izskatījās, ka Ēna nav to smādējis. Es centīšos sākt jaunu dzīvi. Viņi jau laikam bija aizmirsuši par mazo starpgadījumu un jau bija ielaidušies izklaidīgā diskusijā. Es pievērsu viņu uzmanību ieelšoties.
Mani bija apstulbinājusi spožā gaisma ejas galā. Tā laikam bija saule.
Abi vīrieši man blakus arī paskatījās uz to pusi un tikai tagad pamanīju cik bāli viņi ir. Viņi laikam bija apstulbuši, jo tagad stāvēja uz vietas. Es vēl kādu mirkli neko neredzēju un tāpēc arī neko nedarīju. Bet tad jau sāku kaut ko saredzēt. Mani izbiedēja lielā čala, šķita, ka tā nāca tuvāk.
Mēs pagriezām galvas un uzreiz sapratām-jāskrien. Mums tuvojās liels bars nahītu. Es jau pēc brīža biju ārā un šķita, ka man atkal ir sirds. Sirds, kas aizpilda to tukšo vietu krūtīs. Es biju laimīga, Es staroju. Es redzēju sūnas un mežu, kas atradās blakus pļavai, kurā es stāvēju. Es dzirdēju putnus un jutu vēju. Gar maniem stilbiem viegli glaudās dažādas smilgas.. Mani pārsteidz gandrīz vai krāsainās puķes. Tur ir pat viegli zila rudzu puķe.
Es jutu dabu, es biju daba. Mana sirds pukstēja ar to vienā ritmā.
Bet tad aiz manis atskanēja ļoti daudz kliedzienu, bet daži no tiem skanēji tik neciešami, it kā kādam patiešām sāpētu, it kā kāds degtu elles liesmās.
Paldies, paldies, paldies Melānij! Lūk tik bieži tev šis stāsts ir jāliek ! Ātri nākamo!!! 
