Murgs.
Vairs nebija neviena maisiņa. Es iepletu acis.
-Zini-tu izskaties mazliet tizli,-Vlads sāka smieties par mani.
Es aizvēru muti un acis mēģināju pievērt. Ēna turpināja smieties. Bet kad uz viņu paskatījos, viņš apklusa un atkal pievērsās grāmatai bez jebkādām emocijām.
-Kur tu liki visus maisiņus?-es biju pavisam izbrīnīta.
-Ak, es tikai visu saliku pa plauktiņiem. Es izdomāju iekārtojumu tavām mantām šajā istabā, tāpēc arī šeit labi orientējos. Bet tad es laikam došos. Man nāk miegs. Atā Vēsma, Atā Ēna.
Viņš pagriezās un gāja prom. Es laikam biju atvieglota, ka Vlads devās prom, jo gribēju klusumu, mieru un spilvenu. Es pamāju un uzreiz devos uz gultas pusi. Ēna man nepievērsa uzmanību. Es ievīstos zem segas un paķeru grāmatu. Turpinu lasīt savu iesākto romānu, līdz brīdim, kad jūtu ka krītu...
Es atsitos pret zemi, lai gan zem manis ir sūnas. Sānos duras akmentiņi un pāris zariņu. Virš galvas man ir tumši zilas debesis un esmu koku ieskauta. Es sāku apbrīnot skaistās, zvaigžņotās debesis. Tātad ir nakts.
Paskatos uz rokām. Tās nav manējās. Tās ir kāda vīrieša. Apskatu kas man notiek apkārt. Ap mani ir sastājies aplis. Aplis, kas sastāv no cilvēkiem. Mēģinu kustēties, taču saprotu, ka esmu piesaitēta.
Man tuvojas stāvi melnos apmetņos. Es viņus zinu. Tie ir nahīti.
Pēkšņi sadzirdu vārdus, kuti šķiet tāli, bet atskan no manas mutes:"Kāpēc jūs to izdarījāt? Kāpēc es esmu te?"
Atskanēja dobji, man nepazīstami, nepatīkami smiekli.:"Vai patiešām tu domāji, ka pēc Raianas es ēmīliju atstāšu cilvēka veidolā? Gēni pariet, Stīv. Tev nu to vajadzēja zināt,"iestājās klusums, bet pietiekami ilgs, lai es varētu apdomāt. Mans tēvs, kas bija ļoti līdzīgs vectēvam(tāpēc bija runa par zināšanu), bet kas par gēniem man bija no manas mammas. Es biju ļoti līdzīga savam tēvam, bet ne mātei. Kas šis bija par noslēpumu?"Un atbildot uz jautājumu par tavu esamību šeit-tu esi nevajadzīgs, saproti? Mums tevi nevajag. Tu esi lieks risks, kas visu var paziņot Emīlijai. Tu zini eju plānu un arī daudzu noslēpumus. Tev jāiet. Un tu saprati kur."
Es gan nesapratu. Kur viņam jāiet?
Man sāka tuvoties stāvi.Vienam bija mazs nazītis, otram duncis, trešam žilete. Es jutu kā man griež. Kaut kur vēderā, galvā arī nebija labāka sajūta un arī pie sirds nepatīkami kņudēja. Bet viņi grieza lēni, itkā lai es to izbaudītu. Sapratu, ka man, Stīvam, ir iedotas sāpes mīkstinošās zāles. Bet pēkšņi sāku just šausmīgas sāpes. Es pat varēju saredzēt, kā duncis ir iedurts visā savā garumā. Un tad es atslēdzos.
Es pielēcu pussēdus un kliedzu. Laikam es šonakt negulēšu. Devos uz durvīm, kurām vajadzēja mani vest uz virtuvi. Atvēru tās un mana priekšnojauta bija pareiza. Tur bija virtuve.
Es atvēru ledusskapi. Par laimi tur atradās piens, lai gan par to biju šaubījusies. No rīta Ēnai nopirkšu jaunu.
Iedzēru malku. Garšoja labi, jo biju domājusi, ka kaut kas būs savādāk.
Sāku apdomāt savu murgu. Vai tas bija tikai slikts sapnis? Bet tā šķita kā realitāte. Īsta realitāte.
Mēģināju nomierināties. Viss būs labi. Tas bija tikai sapnis. Tagad došos gulēt un visu aizmirsīšu.
Un laikam to biju arī apņēmusies darīt, jo neapzināti sāku soļot uz istabas pusi.
tā tupināttt 
