Sēžu lekcijā, lielākajā auditorijā augstskolā,,, lekcija uz kuru parasti ierodas puse no kursabiedriem. ''Klausos" ko mūsu slavenais rektors stāsta.
M.Vēbers un viņa neizdevusies birokrātija. Atgādināja Ļeņina utopiskā sapņa neizdošanos. Saturs visai interesants, pasniegts arī ieintereģējoši, bet neskatoties uz to, iteresi izrāda tikai paši cītīgākie indivīdi. No dažiem skan sarkasma virzienā tendēti jociņi un citi ārprātigi "smiekligi" izbļāvieni. Citi dara jebko citu lai laiks paiet ātrāk, piemēram kā es, izdomādans uzrakstīt kaut ko bezjēdzīgu.
Pārgājām uz trešo organizācijas teoriju, Lundals Urviks.
Bet šis raksts nav par to, šis raksts ir par to, ka mēs stāvam priekšā un dalamies ar saviem uzskatime, mācam, vienvārd sakot, dodam daļu savas dvēseles lai kāds klātesošais paliktu labāks, gudrāks. Varbūt šajā gadījumā, nav tik traki, bet nu vektoriālais virziens ir saprasts. Neskatoties uz visu šo cenšanos, mūs saklausa tikai daži. Mums nepatīk, kad mūsos neklausās, mēs ienīstam, kad mūsos neklausās tad, kad mēs cenšamies palīdzēt. Neskatoties uz šo visu mēs turpinam, neņemam vērā, jo.. jo mēs esam pieraduši, jo mēs saprotam, jo mēs kontrolējam sevi?
Understanding each other is hard, but it is worth to take the effort.
I'm Decent Objective and I approve this mesage.
