Ķēdēs (62)3

Kad grasījos kaut ko darīt lietas labā, mani iztrūcināja ārsti,kuriem ļāvu rīkoties. Mani ceļi aizvien bija slapji,un es nespēju doties prom. Biju kā sasalusi uz vietas,redzot Melu tādā kondīcijā.
Es vainoju sevi. Es biju vainīga notikušajā,būdama slikta draudzene. Taču es vismaz viņu izglābu. Es ceru.
Sekundes ritēja un ārsti ņēmās ap meiteni kā bites,sajutušas feromonus. Viņa tika uzcelta uz nestuvēm,un redzot viņas baiso bālumu,pieķēros pie sienas,lai nepaģībtu.
-Palieciet šeit un informējiet meitenes ģimeni,- ārste sacīja,pirms Melu iznesa laukā. Drebošām rokām visur meklēju Melas telefonu,taču tā,kā par nelaimi,nekur nebija. Nolēmu izmantot parasto metodi,un uzzvanīt viņai,un atviegloti nopūtos,kad dzirdēju,ka aparātiņš kaut kur zvana "See you again" melodiju. Atradu to zem gultas un atvēru adrešu grāmatiņu,meklēdama Melas mammas numuru,taču man drebēja rokas un acis aizmigloja asaras.
Saņemies. Es sev uzkliedzu. Tu to vari.
Atradusi Danas numuru,pieliku klausuli pie auss,cerībā,ka viņa pacels. Es zināju,ka Melai ar mammu nebija tās labākās attiecības,bet šādos gadījumos bija jāizdara izņēmums.
-Hallo?- Dana bijīgi atbildēja,-Mela?
Es uzelpoju atvieglojumā.- Nē,te viņas draudzene. Melu nupat aizveda ātrie..
-Kas viņai kaiš?- Dana bažīgi vaicāja.
-Viņai bija gāzes intoksikācija. Un viņai nogāja ūdeņi,- es saraustīti atteicu.
-Ak kungs,- Dana noelsās,- Kura slimnīca?
Labi,ka biju pamanījusi ārstu šiltīti pie krekla. Nosaucu slimnīcas nosaukumu un apsolījos būt tur cik vien ātri sazvanīšu vajadzīgos cilvēkus.
Pēc pusstundas,kad biju daudz maz veiksmīgi apzvanījusi visus Melas radus, man bija drosme paņemt savu telefonu.
Bija atlicis vien viens cilvēks,kas bija jādabū rokās. Viņš nedrīkstēja palaist šo mirkli garām.
Ar mokām piecēlos kājās un sajutu notirpumu. Taču man nebija laika. Ar GPS noskaidroju mērķi,kurp doties un devos uz mašīnu,pa ceļam paķerot Melas atslēgas. Aizslēdzu durvis un devos uz liftu.
Galvā izveidoju darāmo lietu sarakstu. Vispirms,man bija jādabū rokā Artūrs. Otrkārt,man jāuzzina,kas ir ar Railiju. Treškārt , man jāsaglabā miers. Panika neko neatrisinās.
Lifta durvis aizvērās un es sāku laika atskaiti. Līdz Artūra slimnīcai man bija apmēram pusstundas brauciens. Tātad vēl stunda ceļā. Katrai minūtei bija nozīme.
Jau devos uz mašīnu,kad man nopīkstēja īsziņa. Apstājos un pamanīju,ka šis numurs pieder ASV kodam. Mana sirds kļuva nemierīga.
"Kad tu man grasījies pateikt,ka esi nogalinājusi cilvēku? Railijs."

Railija māte bija pret mūsu attiecībām. Un te nu bija viņas kā izcila advokāta pieeja,kā panākt savu.

Kuce.