Ķēdēs (39)7

Vēl nebiju sākusi braukt, kad Railijs mierīgi pienāca pie loga un labvēlīgi smaidīja. Tātad, viņš uz mani nedusmojās. Visi sāka stāties uz startu, un man nebija daudz laika. Palūkojos uz Railiju, gaidīdama, ko viņš teiks. Ar kreiso kāju jau spiedu pedāli, gatavībā braukt.

-Blakus ir austiņas. Ieliec tās ausīs. Teikšu tev norādes,- puisis sacīja,- Nezaudē.

-Nezaudēšu,- noņurdēju un ļāvu mašīnai parauties tālāk no viņa.  Ieliku ausīs austiņas, un gaidīju Railija zvanu. Man blakus nostājās zaļas krāsas BMW un violeta mazda. Es nezināju, cik Railija mašīna ir jaudīga, taču manī bija tāda kā pašpārliecinātība, jo biju dzirdējusi, ka viņš bija gatavs likt simts taukšķus uz šīm sacīkstēm.

Zaudējums nav pieļaujams.

Kamēr vēl bija laiks, un tika pieņemtas likmes, nopētīju apkārti. Ceļš bija tuksnešains , un varēja manīt klintis slejamies debesīs. Laiks bija skaidrs un sauss, un ceļš izskatījās bīstams. Taču es neļāvu tam sevi iebiedēt. Šīs man bija vairāk kā sacīkstes. Es gribēju sevi pierādīt.

Kad meitene ar karogiem nostājās priekšā, man piezvanīja Railijs.- Kā jūties?

-Nedaudz nervoza,- es sacīju,- Vai te ir normāls ceļš?

-Sākumā gluds kā okeāns bez vēja dienā. Pēc tam tas izlokās kā čūska,- Railijs pamācīja- Bet tāpēc jau es ar tevi runāju. Šo ceļu zinu no galvas. Un nebaidies, tu nezaudēsi.

-Es nebaidos,- noņurdēju. Man nepatika, ka kāds mani apšauba,- Man jāsāk braukt.

-Vēl nē,- Railijs sacīja un es smagi nopūtos,- Nokavē startu.

-Tad automātiski es zaudēšu.- es nopukstēju,- Kas tā par loģiku?

-Vienkārši klausi mani,- Railijs sacīja. Meitene novēcināja karogu un visi sāka braukt uz priekšu, un man nācās gaidīt, kad jau redzēju pēdējā braucēja mašīnas aizmuguri pazūdam aiz līkuma.- Brauc tagad. Ātri.

Divreiz nebija jāsaka. Un, man par lielu izbrīnu, Railija mašīna bija kā zirgs. Tā rāva mani uz priekšu un ātrums reibināja galvu. Adrenalīns manā ķermenī dega ar violetu liesmu. Sajūtas bija perfektas. Man pat nenācās piepūlēties, lai visus apdzītu, kad nonācu līdz braucējam, kas brauca pirmais. Viņa mašīna laikam bija ieguvusi handikapu, un es nekādi nevarēju viņu apdzīt, jo tā kļuva par tādu kā deju, kustējos es, kustējās mašīna, sinhroni. Un tā katru apli. Man izdevās atrauties no pārējiem. Railija ieteikumi un mierinājumi mani tik ļoti neinteresēja.

-Tagad priekšā būs līkums pa kreisi,- Railijs nopietni sacīja un es pamanīju bīstamo, aso līkumu,- Griez stūri pa labi.

-Bet līkums ir pa kreisi.

-Klausi mani,-

-Tur nav loģikas!-

-GRIEZ TO NOLĀDĒTO STŪRI PA LABI, LAURA,- Railijs dusmojās. Nu, tā jau bija viņa nauda uz spēles. Darīju, kā viņš sacīja un mašīna glīti izslīdēja līkumu, apdzenot priekšējo. Uzvaras prieks mani ielīksmoja un es sāku no laimes raudāt,- Malacis, mana meitene.

-Man tas izdevās,- es sacīju un piebraucu pie finiša taisnes. Taču uzvaras saldā garša reibināja, un man negribējās, lai tā pazūd. Es mētāju “saulītes” uz zemes ar mašīnu, veikdama vairākus apgriezienus ap centra asi, atstājot zemē riepu pēdas. Pūlis man blakus ielenca mašīnu un man gribējās izdarīt vēl vienu lietu.

Es iedarbināju motoru , tā, ka tas ierūcās kā nikns lauva, un lika pūlim izklīst pa sāniem. Ātrums bija mana dzīvība, dvēsele un patība. Es ar to saplūdu.

-Beidz izrādīties,- Railijs sacīja un es iesmējos.

-Es vēl nemaz neesmu sākusi,- es atteicu un man ausīs asi nopīkstēja īsziņa no Artūra, kas lika man strauji apgriezties. Izlasījusi ziņu, noliku telefonu blakus, apgriezu mašīnu otrādāk, un, valdot asaras, braucu pati nezinu, kur. Un man bija vienalga.

Ka tikai prom.

Prom no visa. Prom no vārdiem, ko Artūrs man rakstīja…