Ķēdēs (3)1

Nonākot mājās, atskārtu, ka Melānijas vēl nav. Noliku somu uz grīdas, ieliku bulciņu maisiņa rokturi mutē un novilku jaku, ko ieliku skapī. Tad devos uz virtuvi, sakrāmēju maizītes uz šķīvīša un atspiedos ar muguru pret leti, un sakrustoju rokas. Man gribējās gulēt, taču baidījos, ka man rādīsies murgi. Es biju pārāk satraukta. Lai gan rīt sporta man nebija, es jutu, ka es Artūru satikšu. Bastot? Nebastot? Ko darīt?

Mirkli mīņājusies uz vietas, es izņēmu telefonu no kabatas un pieliku pie auss. Iekodu īkšķī un pie sevis lūdzos, kaut šis cilvēks paceltu, klausuli.- Nu, lūdzu, pacel.

-Reitere.- mammas balss atskanēja klausulē, un es mirkli ievilku elpu, lai neizplūstu asarās,- Laura, vai kas noticis?

-Mammu…- es izmocīju,- Es tikai gribēju dzirdēt tavu balsi. Kā Jums iet?

-Mums iet labi,- mamma atbildēja, taču viņas balsī saklausīju raizes,- Un tev? Tu nemaz nezvani..

-Es negribēju traucēt,- es klusi atteicu un ar brīvo plaukstu noslaucīju asaras no sejas.

-Mīļā, tu taču mums nemaz netraucē,- mamma mierināja,- Tu esi mūsu bērns.

Es klusi ieskaucos. Es zināju, ka mamma to domā no sirds, taču es viņai neticēju. Viņa bieži bija teikusi to, ka varu viņai zvanīt, kad gribu, taču viņa bieži darba dēļ bija aizņemta, vai izbraukumos, un es to sapratu. Tas vienkārši bija viņas dzīve.

-Saki man, kas noticis,- mamma sacīja. Noslaucīju pieri ar plaukstu, iekodu lūpā un nolēmu pārkāpt sev pāri.

-Artūrs ir atgriezies.- es pateicu. Dzirdēju, ka mamma ievelk elpu, taču tad iestājās nāvējošs klusums,- Viņš ir manā skolā sporta skolotāja praktikants.

-Tev ir jātiek prom. Viņš nedrīkst tevi aizskart, Laura,- mamma sacīja,- Tu zini, ko viņš var izdarīt.

-Es zinu, mammu,- es atteicu,- Taču, mammu, es mīlu viņu.

-Es… es uztraucos,- mamma sacīja,-  Man nepatīk, ka viņš ir tev tuvumā.

-Es būšu stipra, mammu,- es apsolīju,- Gan jau atradīšu risinājumu. Mammu, es tevi mīlu. Man jāiet. Melānijai jāsagatavo vakariņas.

-Es arī došos mājās,- mamma nožāvājās,- Atbrauc sestdien ciemos. Mums vajadzētu parunāt.

-Labi, mammu,- atteicu,- es tevi mīlu.

-Es tevi mīlu,- mamma sacīja un nolika klausuli. Brīdi vēl turēju telefonu rokās, taču tad noliku to uz letes un devos pie ledusskapja. Izņēmu no ledusskapja augļus un gaļu, kā arī dažādas mērces, un savā nodabā sāku gatavot pupiņu sautējumu ar gaļu un augļu salātus ar putukrējumu. Lai nebūtu tik vienmuļi, ieslēdzu radio, un sāku griezt ķiploku, kad pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Zināju, ka tā nebija Melānija, jo tad meitene vienkārši nāktu iekšā, tāpēc izbrīnīta devos atvērt durvis, aiz kurām stāvēja paciņa ar manu vārdu. Paņēmu paciņu rokās, atvēru tās saturu un devos atpakaļ uz virtuvi, kur bija dokumenti un fotogrāfijas no notikuma, kas mani saistīja ar Artūru. Aiz fotogrāfijas mammas rokrakstā bija vēstījums: “Te ir visi dokumenti, lai ietupinātu viņu uz vēl desmit gadiem. Ja kļūst neomulīgi, izmanto šo. P.S. Nodod sveicienus tantei Annai, kura tev nodeva šo faksu, izrādās, viņa bijusi tuvumā. Turies, mīlulīt. Mamma un tētis.”

Salocīju papīrus un ieliku tos plauktā. Man negribējās atcerēties neko par to notikumu. Pabeidzu gatavot, un devos paskatīties televizoru, kad sāku satraukties, kur draudzene tik ilgi palikusi.

Pieliku klausuli pie auss, un knibinoties gar segas malu, gaidīju, kad sadzirdēšu Melānijas balsi.

-Čau, es jau skrienu mājās,- Melānija aizelsusies sacīja,- Piedod, ka nepiezvanīju, vienkārši, atceries, tu man stāstīji par to čali?

Mana sirds izlaida pukstu.- Nu jā. Un?

-Viņš bija ienācis maķītī un prasīja, vai es tevi nepazīstot.- Melānija sacīja,- Es pateicu, ka nezinu. Viņs paņēma savu čīzburgeru un kaut kur aizgāja. Kā viņš varēja mani atpazīt?

-Bildes facebook.- es atskārtu.

-Ko tu teici?- Melānija nesadzirdēja. Papurināju galvu un nolēmu izlikties.

-Gan jau sakritība,- atteicu,- Steidzies mājās. Sagatavoju tavu mīļāko ēdienu.

-Skrienu. Bučas, mīlu.- Melānija nošmakstināja lūpas klausulē un es atgāzos dīvānā. Paņēmu klēpī klēpjdatoru, atvēru facebook un atradu manu un Artūra facebook lapu, kurā bija visas mūsu bildes un atmiņas. Apstājos pie pēdējās bildes, kas bija uzņemta žetonvakarā, un iekodu lūpā. Tad pavirzīju kursoru uz iespēju “izdzēst lapu”, akceptēju un aizvēru datoru. Tad apsedzos ar pledu, ieslēdzu multfilmu un raudot iemigu, līdz atnāca Melānija. Man mazliet surstēja acis, taču es saņēmos un centos draudzeni nomierināt un uzmundrināt.

-Es sestdien došos pie vecākiem,- es sacīju, kad sāku klāt galdu. Melānija tikmēr knibinājās gar Silvijas picu.- Tev nebūs iebildumu?

-Nē, kāpēc lai būtu?

-Nezinu,- es atteicu.- Vienkārši iedomājos.

-Viss būs labi,- draudzene mani apskāva,- Es tev to apsolu.

Atspiedu galvu pret draudzenes plecu, aizmiedzu acis un lūdzos, kaut viņai būtu taisnība.