local-stats-pixel

Kas pareizi, kas nepareizi? 34. Nodaļa0

20 0

Jā, es būšu uzvarējusi. Nataša nonāca lejā un sagrāba manu seju. Nē, tas nav tvēriens, lai nodarītu pāri. Tas ir tvēriens, kā katru nakti. Maigs un mīlestības pilns.

-Tu, Lena, vēl nesaprati?

Viņa centās izskatīties dusmīga, bet acis nodod to, cik ļoti viņa ir laimīga dzirdot šos vārdus- es tevi mīlu.

-Ko?

Baznīcas durvis aizsitās.

-Neaiztikt tos, kas aizgāja. Ja kaut mats nokritīs no viņu galvām, visi apsardzes darbinieki pazudīs.

-Tu jau runā kā tava māte.

-Bet es esmu mātes meita. Tu biji tikai laika kavēklis, man patika izmēģināt aktiermākslu. Tu pat nenojauti, cik ļoti man ir vienalga par tevi. Cik ļoti man riebās būt gultā ar tevi.

Natašas acis piepildījās ar asarām, bet tik pat ātri tās pazuda. Sāp tie vārdi, nu reāli sāp.

-Tu melo..

Viņa atlaida manu seju un ar acīm lūdza manu piedošanu. Cik īstenībā tizla sajūta, ka esi uz ceļiem tik lielas publikas priekšā. Pēkšņi man sejā triecās pļauka.

-Tu sabojāji manas kāzas. Tāpēc, māt, es tev teicu, neaicini viņu, ka sabojās. Tu neklausīji. Man bija taisnība. Tu- Viņa norādīja uz konkrētu vīrieti- Izved viņu, lai šī salašņa atgriežas pie pārējām salašņām.

Mani piecela kājās, apsargs ieskatījās man acīs.

-Ulalā, tu tik tiešām esi mātes meita.

Ar varu apgriezos uz riņķi.

-Tu jau nekad neklausījies, kad tev to teicu. Un tev brīdināju, ka nerunā sliktu par manu māti.

Viņa atgriezās augšā.

-Ei, Izabell, vari atsaugt čali, kas man seko..

Izabella piepacēla uzaci un izskatījās šokēta. Nataša paskatījās uz mani, diezgan izbiedēta.

-Es nevienam tev neesmu likusi izsekot!

Izabella aizstāvēja sevi.

-Izvest, vai arī tu vēlies redzēt, kā es noskūpstu savu mīļoto vīrieti?

-Labāk izvest, bet atceries, es tevi mīlu un nekad neaizmirsīšu mīlestību, ko man atņēma.

-Bet tu atceries, turēties pa gabalu no manis un manas ģimenes.

Viņa pasmaidīja un satvēr Lisā rokas.

Apsargs izgrūda mani no baznīcas un atslēdza rokas. Berzējot rokas, es apgriezos uz riņķi.

-Es tevi esmu kaut kur redzējusi.

-Tu neesi, bet atceries ne viss, ko viņa tikko teica, ir patiesība.

Viņš uzvilka saulesbrilles, kāds nāca uz šo pusi no baznīcas iekšpuses.

-Man pilnīgi vienalga, kas paties, kas, nē. Kas pareizs, kas nepareizs. Ja nav nauda, nav vara to es vienīgo esmu sapratusi- apgriezos, lai dotos prom- Man pietiek bagātnieku mahinācijas spēlītes.

-Lena, stāvi. -Konors ierunājās. Es turpināju iet.- Kas vienreiz iestājies, tas nekad neizstājas.

-Ohh, Konor, savelc biksiņas- Pagriezos pret viņu- un savāc savu dzīvi un savus bērnus. Man pietiek šitās mahināciju spēlītes. Tas ir mani izpostījis.

-Atved viņu pie manis!

Viņš pavēlēja apsargam, kas arī to izdarīja. Alīna stāvēja ar mazo baznīcas priekšā un skatījās uz mums.

-Vai, Lena, tu saproti, kas vienreiz iestājis, tas nekad neizstāsies? Pirms gulēji ar manu meitu, tev vajadzeja iepazīties ar to, kas notiek, ja izdari, ko tādu un nostājies pret Izabellu.

-Par ko tu runā? Tagad sekss ir kaut kāds kontrakts?

-Nē, bet- Viņš pasniedza man mapi, diezgan biezu-šis gan ir.

-Es nesapratu. Kāds man sakars ar šo mapi?

-Tavs alkoholims ir tevi iegāzis.

-Konor, esi tu visamz tiešs, esi vīrietis.

Satvēru mapi, viņš izvilka savu viedtalruni un pagrieza to pret mani. Tajā atvērts video.

-Redzi, mana meita ir kā viņas māte. Ja kaut ko grib, tad arī to iegūs, bet tai pašā laikā viņai sirds ir īstajā vietā.

-Konor, tiešāk un izlaidīsim sarunu par Natašu un ķersimies pie fakta, kāds man sakars ar šo mapi, kāpēc es nevaru izstāsties no šī visa.

-Nepārtrauc mani!-Konors nikni noskaldīja- Mana mīļā, mazā meitiņa ieradās pie manis darbā.

-Ohh. Tālāk.

Izgriezu acis un uzliku saulesbrilles. Cenšoties izskatīties ieinteresēta.

-Viņai rokās bija tieši šī mape, visi dokomenti ir ar ūdenszīmēm un notariāli apstiprināti. Viss ir rakstīts advokātu klātbūtnē. Un nu, lūk, viņa izvelk ieroci.

-Un tagad pasaki, ka es viņai esmu to iedevusi.

-Skuķi, paklusē un ļauj pabeigt. Viņa notēmēja pret sevi. Zem zoda turēja savu ieroci. Tu maz zini to sajūtu, kad tavs miesīgs bērns izmisīgi raud un kliedz, ka veiks pašnāvību, ja neparakstīšu šos dokomentus.

-Nē, man nav bērnu un es neesmu miljardiere, un, manuprāt, es to negribētu pat zināt.

-Ko Nataša tevi ir saskatījusi, tu esi dumpinieks ritīgs.

-Tieši to arī viņa noteikti saskatīja- dumpinieciskumu, kuru izmantot un pamest.

-Bet galu galā, es paraksatīju tos dokumentus. Nataša bija izplānojusi visu. Tici man, viņa bija izplānojusi pilnīgi un galīgi visu.

Un šeit sākas kārtējās mahinācijas ar mani un manu dzīvi. Aiziet.

-Un kāds man tagad ir sakars ar šo mapi? Konor, tu tā kā sieviete. Aplinkus vien runā.

-Klausies, sīkais skuķi, tev ir jāsaprot to, kā tas viss ir noticis, ne tikai kāds tev sakars. Tavs alkoholims ir sakars. Mēs tevi piedzirdījām, sazaļojām un likām parakstīt līgumu starp mani un tevi, ka Natašas māja paliek tev un to, ka līgumā ir iekļauti daudz dažādi apakšpunkti. Kā, piemēram, - Konors palika nikns- ja tu jebkādā veidā centīsies lauzt šo līgumu, tevi ieliks cietumā. Sāksim ar to, ka ar viltu esi ieguvusi šo māju un visu pārējo. Tev nepietiks spēks, laiks un nauda, lai cīnītos pret mums. -Es paliku ar muti vaļā.- Lūk, šeit ir pierādījums, ka tas ir autentisks tavs paraksts un to, ka tu to parakstīji adovokātu klātbūtnē, un to, ka tevi informēja par visiem apakšpunktiem. Kas vienreiz ienācis, tas otro reizi neiziet. Laipni lūgta ģimenē.

Konors pasmējās. Baisa ģimenīte, baisa.

-Un kur tad apakšpunkts par tavu meitu?

-Tev vēl nepielēca, ka Nataša, sargajot tevi ,izšķīrās no tevis, ka viņa to māju lika pārrakstīt tev, lai tu zinātu, ka tu viņu esi padarījusi laimīgu.

-O jā, izskatās, ka viņa ir laimīgākais cilvēks pasaule. Tā izkāmējušā būtne nav Nataša.

-Lena, man ir galīgi vienalga, kas starp jums ir bijis, man ir galīgi vienalga, kāpēc jūs izšķīrāties. Es izdarīju to, kas vismaz manu meitu padarīs laimīgu. Kamēr es visu vērsīšu pa labu.

Konors vienkārši pagriezās un aizgāja. Neļaujot man bilst ne vārda. Ko vērsīs pa labu? Kā te vispār kaut ko pa labu var vērst? Es esmu kā cietumnieks pats savā dzīvē. Devos pie Alīnas.

-Nē, es nevēlos par neko runāt. Esmu cietumnieks pats savā dzīvē un ar to šoreiz pietiks, kamēr es nomierināšos.

Man no rokas izkirta zāļu burciņa, mans ķermenis apslīdēja zem ūdens. Prāts beidzot atslāba. Gar seju man skrien gaisa burbuļi, kas nāk no mutes. Mans ķermenis paliek ļoti atslābis. Mani kāds satvēra, kliedzieni, mani izrāva no ūdens.

-Tu esi galīgi jau atsaldēta, Lena?

Džī ar trīcošām rokām mani turēja.

-Vēl vēnas pārgriez, tas būtu iedarbīgāk.

Es nereaģēju, mans skaties tāpat slīdēja prom. Ar pēdejiem spēkiem norādīju uz zāļu burciņu pie vannas. Viņa izraisīja mākslīgi manu vemšanu.

-Jēzus, es zināju, ka nevajadzēja tevi tā atstāt. MĪĻAIS, IZSAUC ĀTRO PALĪDZĪBU, VIŅA IR SARIJUSIES ZĀLES.-Viņa atglauda manus matus un turēja manu ķermeni, viņas rokas trīc tik ļoti, ik pa laikam vemjot- Izved bērnus pagalmā. Tu, muļķa skuķi- pēc pāris minūtēm atskanēja sirēnas- ko tu esi izdarījusi, mazo muļķīt.

Pār Džī vaigiem ritēja asaras. Es atslēdzot, mana sirds sitās ļoti lēnu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000