Cenšoties izskaidrot, pats sev, kas īsti ir mīlestība.
Tas bija ideāli, sajūt bija tāda, ka mēs esam kā viens veselums. Ja tev sāp tad man arī, laikam jau mums bija radniecīgas dvēseles. Jo tikai esot kopā es jutos kā cilvēks, kad tu biji prom sajūta bija takā es vairs nebūtu es, takā kaut kas tiktu atņemts. Tevis dēļ būtu gatavs atdot visu, kas man ir. Mīlestība esot kā narkotika, kam nevar nepiekrist, nedabūjis nākošo devu tu paliec nemierīgs, tev pazūd mērķis, mērķis turpināt.
Tavas acis, tavs rokas pieskāriens, kad sirds līksmo no nemiera, Roku pieskārieni, tik nevainojami, spēj dziedēt vis dziļākās rētas. Un tai pašā laikā satricināt sirdi, pārņemot to savā varā. Un tā kopības sajūta, kuru nevar izjust ar nevienu citu kā tikai ar mīļoto cilvēku, ar savas dvēseles otru pusīti. Dvēseļu pieskārieni, kad ķermeni pārņem laimes sajūta. Notiek kas pārdabisks, kas nekad nepiedzīvots. Tas paceļ mūs spārnos, jo mīlestība vienmēr būs pār jebkādu varu, tai nespēs pretoties neviens. Ļaujies, nepretojies.....sirds mudināja.
Pievienoju vienu sevis sen rakstīto tekstiņu.
Viņam nebija izvēles, viņi teica kā tā vajag. Laikam jau neviens nesaprot kāpēc vēlos palikt, kāpēc nevēlos aizbraukt. Varbūt man vajadzēja viņiem pastāstīt, bet vai tas ko mainīs, vai tas vērsīs visu par labu, par labu man, nedomāju gan. Nevēlos jo tas var visu izjaukt, nekad nebiju domājis, ka varētu tā kādu iemīlēt, runa neiet par īsa laika aizraušanos pat ne pa parastu mīlestību tas bija kaut kas vairāk, kaut kas daudz vairāk. Man grūti teikt jo nezinu kā tas ir citiem, zinot, ka man nav ar ko salīdzināt dažkārt šaubos. Bet tas, kas mums ir vienkārši kas neaprakstāms. Viņa man visu laiku ir galvā, tad mazāk tad vairāk, bet vienmēr par viņu domāju. Tā ir tāda kā apsēstība, kā aizraušanās, lai gan es nevēlos lai tā tik būtu aizraušanās. Tas vis jau ilgst dažus mēnešus, bet es vel neesmu to teicis vecākiem, nezinu kā viņi to uzņems, zinot, kas notika pēdējo reizi. Un tagad viņi grib tā vienkārši pārcelties, bet viņi jau nesaprot, ka es to nespēšu. Dažreiz sevi mierinot sev saku...gan atradīsi kādu citu tik pat īpašu. Bet mana sirds zina, ka nekas tāds nekad vairs neatkārtosies. Viņa jau saka, ka nekas traks, bet es zinu, kas notiks. Mana sirds tam nav vel gatava. Es tam neesmu gatavs.
Vel tikai piecas dienas līdz braucienam. Vai tomēr teikt to viņiem......! Nē, jo zinu kāda būs atbilde- piedod, bet mēs to nevaram atcelt kaut kādas meitenes dēļ. Es nevaru tā riskēt, es zinu ka tētim to vajag, kā jau vienmēr.
Vienmēr esmu cietējs, bet šoreiz es to nepārcietīšu, tas būs pārāk grūti, pat neiespējami.
