Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija/714950
- Māris un Indra. - Priecīga iesaucos, kad biju iedomājusies par vecākiem. Tā sauks manas žurciņas. Zinu, ka šos vārdus atcerēšos vienmēr. Atceros, ka pirms daudziem gadiem savam kaķiem vārdus mainīju katru dienu, jo nekad nespēju atcerēties īsto.
-Nolāpīts! - Burtiski iebļāvos, kad paņēmu vibrējošo telefonu rokās. Rādījās 12 neatbildēti zvani no Madaras. Madara ir mana draudzene no bērnības. Viņa dzīvo pavisam netālu, faktiski, viņa ir mana kaimiņiene, jo dzīvo pretējā ielas pusē un dažas mājas tālāk. Madara ir pretstats man, tieši tāpēc mēs bieži strīdamies par visvisādiem sīkumiem. Pēdējais strīds bija ļoti nopietns, jo es kā laba draudzene viņai gribēju palīdzēt, aizvelkot viņu prom no svešiem puišiem, kas to vien gribēja kā ievilkt viņu gultā. Madara bija savā ziņā dīvaina. Kad viņai vēl bija 13 -14 gadi, viņa, šķiet, bija darījusi lietas, ko nav paspējuši izdarīt daudz vecāki cilvēki vēl šodien. Madara ir ļoti izskatīga un to viņa ļoti labi apzinās, jo vienmēr un visur viņa ir uzmanības centrā un koķetē ar visiem puišiem pēc kārtas.
-Hallo? - Bailīgi pacēlu klausuli. Sapratu, ka esmu aizkavējusies, vai pat nokavējusi skolas autobusu, kura galamērķim bija jābūt Rīgai. Godīgi sakot, man nav ne jausmas cik šobrīd rāda pulkstenis. Šķiet, ka biju tik ļoti pārņemta ar žurciņām, ka pavisam bija izkritis no galvas par paredzēto skolas ekskursiju.
-Hagrid, ar tevi viss kārtībā? Mēs tūlīt braksim mājās no ekskursijas, KURĀ TU NEBIJI! Vai tu aizgulējies? Kāpēc tu necēli telefonu, kad es tev zvanīju? - Viņa visu nobēra kā pupas un šķiet, ka gaidīja nopietnu attaisnojumu no manis. Attaisnojums? Ko gan lai es viņai saku?
-Piedod. Es neaizgulējos, mans tētis ir atbraucis ciemos un es pavisam piemirsu. Vai Tu spēsi man piedod? - Zinu, ka neatbildēju uz visiem viņas uzdotajiem jautājumiem, bet zinu, ka mana žēlīgā balss vienmēr palīdz un iežēlina. Samelot es viņai negribēju, tāpēc iztāstīju taisnību izlaižot manu dzimšanas dienu. Man nepatīk svinēt dzimšanas dienas. Man nepatīk saņemt dāvanas. Madara parasti neatceras draugu jubilejas un šaubos, ka viņa atceras pat vecāku. Citus gadus, kad netīšām izpļāpāties par dzimšanas dienu, viņa man sarūpē kaut ko ļoti mīļu un šķiet, ka dārgu. Tāpēc arī es viņai nekad nesaku, jo nevēlos, lai viņa tērējas.
-Tu labi zini, ka tev tiek piedots, manu Hagrid. - Viņa tikai pasmejas. Es sapratu, ka viņai blakus ir kāds no mūsu klases puišiem, jo viņas balsī bija jaušama koķetes pieskaņa. Iespējams, ka blakus viņai šobrīd danco Toms vai Kaspars, jo, manuprāt, viņi ir viņā ieķērušies kopš 5.klases.
-Paldies. Un cik reizes man tev jāsaka, lai tu mani nesauc par Hagridu? - Es nedaudz paceltā balsī uzbļāvu. Man tiešām nepatīk, ka viņa mani tā sauc. Es zinu, ka mani mati ir pūkaini, bet varēja izdomāt labāku 'mīļvārdiņu.'
-Tagad ir mana kārta prasīt, vai tu man piedosi!? - Šķiet, ka tas bija jautājums, bet viņa labi apzinās, ka es nemēdzu ilgi dusmoties it sevišķi uz saviem draugiem. Ko nu es te cenšos piemuļķot, jo bez viņas man nav neviena cita drauga.
- Nē, tev netiek piedots! - Sameloju, bet zinu, ka viņa tā pat apzinās, ka esmu laba draudzene.
-Labi, paldies tev. Paklau, kas tev ieplānot vakarā? - Viņa man uzdeva jautājumu uz kuru man nav jēgas atbildēt, jo viņa labi zin, ka nekad neko neplānoju.
-Teicu, ka mans tētis ir atbraucis ciemos. Iespējams pasēdēšu nedaudz mājās un tā. Kāpēc prasi?
-Pagaidi, kāpēc tavs tētis ir ciemos? Viņš pie tevis brauc reti? Kārlij! - Viņa burtiski iebļāva man ausī. Vai es kaut ko ne tā izteicos? Es īsti nesapratu, ko esmu izdarījusi. - Tev šodien ir dzimšanas diena? Vai tā ir? - Viņa spiekdama mani izprašņāja.
-Nūū...- Es vilcinādamās mēgināju izdomāt kaut ko, ko viņai samelot. Melošana nav mana stiprā puse. Un tagad es sapratu, ka viņa ir uzzinājusi par manu dzimšanas dienu, jo mans tētis tiešām brauc reti ciemos, jo viņš ir tālbraucējs. Viņš, manuprāt, strādā visu laiku, jo viņam nekad neatliek laika, lai atbrauktu pie manis ciemos. - Nu jā, man ir dzimšanas diena, bet man nav doma svinēt, ja vienīgi pasēdēšu mājās ar ģimeni, varbūt atbrauks vēl kāds ciemiņš. - Es mēģināju viņai melot, jo patiešām, dzimšanas dienas nav manas labākās dienas. Tur arī redzama mana un Madaras atšķirība, man nepatīk būt uzmanības centrā, bet Madarai tas ļoti patīk.
-Tātad, mīļā Kārlij. Sāc vien meklēt vakarkleitu. Šodien mēs dosimies uz klubu. Beidzot! - Viņa tiešām gaidīja šo dienu, jo viņai 18 apritēja jau pirms 4 mēnešiem. Viņa nevarēja sagaidīt to brīdi, kad būšu pilngadīga un varēšu iepazīties ar piaugušo dzīvo. Viņai bija 15, kad viņa jau staigāja pa klubiem. Vienu reizi es mammai teicu, ka palieku pa nakti pie Madaras, bet patiesībā mēs abas devāmies uz klubu. Es biju uzklājusi tik daudz kosmētikas, lai izskatītos pilngadīga, tomēr mani neielaida. Tas bija pats stulbākais un neveiklākais brīdis manā mūžā. Es todien Madarai teicu, ka nevēlos riskēt, bet viņa bija gandrīz 100 % pārliecināta, ka mani ielaidīs nejautājot dokumentus. Netikām klubā, bet tomēr atradām foršu vietu, kur paballēties.
-Es nezinu. Es tiešām nezinu vai tikšu, Madar! - Es patiešām nezināju, jo man nav ne mazākās nojausmas, vai tētis paliks pie mums uz visu nakti, vai dosies jau šodien mājās.
-Nekāds nezinu, TAISIES! Es Tev pakaļ būšu ap astoņiem, sarunāts?
-Nu labi! - Atbildēju un sapratu, ka Madara ir nolikusi klausuli. Laikam jau nekas cits neatliek kā meklēt drēbes šim vakaram. Ir tikai viena problēma, ko teiks mamma? Un tētis? Es apzinos, ka esmu pilngadīga un savu ceļu varu izvēlēties pati, bet mamma ir stingra un viņa allaž ir teikusi: - Kamēr tu dzīvo zem viena jumta ar mani, tu darīsi tā, kā teikšu es!
-Stulbi, stulbi, stulbi un vēlreiz stulbi. - Iekritu gultā un domāju par to, ko vilkšu mugurā. Lai nu kā, no mājas ārā es tikšu. Ja vien tētis līdz astoņiem nebūs devies prom, viņš parunās ar mammu. Turklāt, viņiem būs brīvs laiks un varēs to lietderīgi izmantot. - nedaudz iesmējusies par savām neķītrajām domām, es piecēlos no gultas un piegāju pie rakstāmgalda, lai paņemtu mammas dāvināto aploksni, jo nauda šajā vakarā man noteikti noderēs. Vēru vaļā aploksni un no redzēta man mute atvērās plaši, jo plaši.
-Dāvanu karte! - Es biju tik priecīga. Mamma ir uzdāvinājusi man dāvanu karti uz frizētavu. Tas nozīmē, ka es beidzot varēšu ar saviem matiem darīt to, ko vēlos. Paskatījos pulkstenī un secināju, ka pareizs laiks ir 14:22, bet Madara būs tikai ap 20:00.
-Jēēēēēj. - Bļaujot un burtiski nodejojot pa otrā stāva trepēm, es devos meklēt vecākus. Tētis ar mammu sēdēja viesistabā uz dīvāna un kaut ko runāja, pēc viņu sejas izteiksmēm sapratu, ka nav nekas nopietns.
-Mamm! - Es piegāju un apskāvu mammu un pēc tam tēti. Es tiešām biju priecīga. Tobrīd likās, ka šī ir pirmā dzimšanas diena, par kuru tik ļoti priecājos.
-Jā, meitiņ? - Mamma ar lielām acīm uz mani palūkojās tā, it kā es būtu zaudējusi prātu.
- Vai jūs mani aizvedīsat? - Norādīju uz aploksni, ko stingri turēju rokās.
-Protams, tāda doma arī mums bija, taču nezinājām, kad tu nāksi lejā. - Mamma ļoti laipni atteica. Vai viņiem kaut kas slēpjams? Kāpēc viņi ir tik dīvaini? Šos jautājumus pataupīšu rītdienai.
-Vai tu grasies braukt šādā paskatā ballēties? - Tētis norādija uz manu pūkaino lāča pidžammu.
-Kā jūs zinat, ka grasos ballēties? - Pavisam nopietni un šķību skatienu paskatījos uz vecākiem.
-Madara zvanīja un teica, ka viņai ir pārsteigums priekš tevis un ka viņa tevi aizņemsies šajā vakarā. - Tētis smaidot teica. Kaut kas šajā visā šķiet ļoti dīvains un neparasts. Un viņiem pat nav iebildumu? Pat mammai ne? Man viss palika skaidrs, kad mamma ar tēti saskatījās un smaidīja. Tas nebija parasts smaids. Viņiem acis burtiski spīdēja.
-Tātad man viss ir skaidrs. - Es koķeti pasmējos un devos atpakaļ uz savu istabu. Es sapratu, ka mammai ar tēti prātā ir neķītrības un man tajā visā negribējās iedziļināties. Es tikai nesaprotu, kāpēc viņi atkal nesāk dzīvot kopā. Kāpēc viņi tā moka viens otru?
Atvēru savu skapi un sāku tajā rakāties. Šķiet, ka arī manā skapī dzīvo nezvērs :'Man nav ko vilkt.'Skaļi iespurdzos, jo tiešām ir sajūta, ka man ar galvu nav viss kārtībā.
-Yeah! - Iesaucos, kad atcerējos par kleitu ko nopirku savam žetonvakaram, kuru tā arī netiku uzvilkt, jo aizbraucu līdzi tētim uz Igauniju. Kleita ir ļoti skaista, taču nesaprotu, kā man varēja ienākt doma galvā, ka ar tādu kleitu varu iet uz skolas pasākumu. Tomēr, manuprāt, šodienai kleita būs piemērota.
***
Iznācu no dušas, kur šķiet biju pavadījusi vismaz pusstundu, kaut man nemaz tā nelikās.Esmu jau saģērbusies savā melnajā un ļoti pieguļošajā kleitā ar nedaudz lielu dekoltē un kleitai pieskaņotas kurpes ar ne pārāk augstu papēdi. Ja godīgi, es sevi nepazīstu. Tāda es ikdienā noteikti nespētu staigāt, jo izskatos pārāk smuki. - Nedaudz aizkavējusies pie vannas istabas lielā spoguļa, es devos uz pirmo stāvu, lai kopā ar tēti un mammu dotos uz frizētavu.
-Opā. - Tētis iesaucās, kad ieraudzīja mani. Nezinu, kas tas bija, bet jebkurā gadījumā ceru, ka tas ir labi un viņam patīk. - Meitiņ, tu izskaties... - Tētis vilcinājās meklēdams īstos vārdus, lai raksturotu mani šajā brīdī. - Nesmuki. - Viņš ar dīvainu skatienu uz mani palūkojās.
-Ko? - Es izbrīnīta iesaucos un jau biju gatava doties uz istabu, lai pārģērbtos.
-Mati nekam neder! - Tēti sāka smieties un atdarināja manu nopietno skatienu. Arī manī atmaiga plašs smaids, jo sapratu, ka tētis tikai jokoja.
-Braucam? - Mamma ienāca istabā un abstulba, ieraudzīdama mani.
-Mammu, vai arī tev nepatīk? - Uztaisīju tik žēlīgas acis, cik žēlīgas vien pratu.
-Meitiņ, tu izskaties tik piaugusi. - Redzēju, ka mammai gar vaigiem sāk ritēt asaras.
-Neraudi, mammuci, es tā pat esmu tava mazā meitiņa. Un turklāt mums ir jābrauc, ja gribat ātrāk no manis tikt vaļā. - Samīļoju mammu un liku noprast, ka tiešām vēlos braukt.
***
Skatos uz sevi spogulī un nesaprotu, ko es redzu. Es tiešām esmu skaista. Un to es saprotu tikai tagad. Mani mati ir apgriezti pakāpeniski nedaudz garāki par plecu līniju. Mati ir pamatīgi izfilēti un tagad tie ir tik plāni un šķiet, ka līdz ar matu samazināšanu, esmu zaudējusi daudzus kilogramus. Mani mati ir ieguvuši nedaudz tumšāku krāsu, kā tie bija visu manu mūžu. Man patika manas jaunās pārmaiņas. Frizere manus matus pie reizes arī iztaisnoja.
Ļāvu mammai par visu norēķināties un pati devos uz mašīnu pie tēta. Manuprāt, mana frizūra izmaksāja ļoti dārgi, jo ar tiem darīja daudz un tas viss pa brīvu nenāca. Es tiešām priecājos par mammas dāvanu.
-Tagad tu izskaties brīnišķīgi, meitiņ. - Tētis noteica, tiklīdz atvēru mašīnas durvis, lai kāptu iekšā. - Parunāsim vēlāk, bet tagad dodies. - Tētis norādija uz ielu, kur novietots Madaras melnais BMW. Man šī mašīna nepatīk, jo man vispār nepatīk BMW, bet esmu priecīga, ka viņa ieguva tiesības, jo pēdējos divus mēnešus uz skolu man nebija jādodas ar kājām.
- Hagrid? Tas tu? - Pirmo reizi es smejos par savu iesauku, ko izdomājusi mana draudzene, manu matu dēl. Taču tā vairs nav, jo mani mati ir skaisti, plāni un es vairs nelīdzinos tam meža nezvēram Hadridam.
-Prieks iepazīties! - Koķeti atbildu draudzenei sniedzot roku. Tā vietā, lai paspiestu manu roku, viņa mani cieši un ļoti mīļi apskāva. Pār plecu ievēroju, ka mašīnā ir vēl kāds.
-Madara, kas ir mašīnā? - Ar lielām acīm vēros draudzenē, jo man bija slikta priekšnojauta.
- Es iedomājos, ka Tu būtu ļoti priecīga, ja VIŅŠ arī šeit būtu. - Es tiešām negaidīju, ka mana draudzene izdarīs kaut ko tik stulbu. Kāpēc viņa manā dzimšanas dienā uzaicināja Robertu. Kāpēc?
Nākošā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-2/715343
