Diena pagāja jautri es skatījos seriālus savā datorā, ēdu picu un jautri pavadīju laiku. Nu tikai neskaitot tos brīžus kad mani centās sazvanīt Džo. Pēc trešās reizes es vispār izslēdzu telefonu un vispār ko viņš iedomājās, viņš domāja ka es neuzzināšu par viņu un Eiprilu?! Idiots!
Modinātājs.
Nu viss tagad jāsteidzas, man ir maz laika līdz mamma un māsa ierādīsies.
Ātri visu sakārtoju uzliku tonālo un iegūlos gultā, tajā pašā mirklī dzirdēju kā atveras durvis un pa kāpnēm žvadzēja mammas soma ar tūkstošiem piekariņu.
Kad viņa atvēra durvis viņa pat nebija novilkusi jaku un pārvilkusi apavus un pat nepieklauvēja pie durvīm. Es gandrīz vai sāku kliegt, jo pirms ieiešanas manā istabā ir obligāti jāpieklauvē.
-Nu mīļumiņ, kā jūties? Mamma izskatījās noraizējusies.
-Ne īpaši labi. Es vārgi attraucu.
Dzirdēju kā noskan durvju zvans. Kas gan tur varētu būt.
-Airis, durvis. Mamma mazliet pacēla balsi.
-Eju. Māsa uzsauca.
No manas istabas visu var lieliski dzirdēt un tas pat ir ļoti labi.
-Katrīn, vai pazīsti Džo? Māsa no apakša jautāja.
Izdzirdot viņa vārdu man gandrīz izlauzās kliedziens un asaru jūra, bet es tam neļāvos. Ne šoreiz, ne tagad es sev pavēlēju.
-Pasaki lai pagaida virtuvē, es tulīt! Uzsaucu un pie sevis uzsmaidīju, ja jau grib izlikties lai tā būtu, bet es gan tā nedarīšu.
-Mamm ārā, es jau jūtos labāk. Un izvelc māsu laukā no virtuves, labi?
-Labi. Mamma nobubināja, laikam bija pārsteigta par manu uzvedību, es taču biju tik slima un vārga, bet pēkšņi ņemu un lecu laukā no gultas. Nekas, pie sevis noteicu, tas tūlīt būs nokārtots un Džo man vairs nekad nebojās dzīvi.
Pārģērbos, uzliku kosmētiku un lēniem soļiem devos lejā.
Džo sēdēja manā vietā pie galda un lēni malkoja kafiju, ko laikam viņam uztaisīja Airisa.
-Sveiks, es nedomāju tevi te redzēt.
-Sveika. Viņš izskatījās samulsis.
-Nu, ko tu gribēji? Es jautāju
Katrīna.
