Kādas meitenes stāsts. 28

II

Satraukums

Ārā bija ļoti auksts. Vismaz man tā likās, jo man vienmēr ir auksts. Vecmamma dzīvoja netālu, tāpēc nebija nekur tālu jāiet. Aizejot līdz vecmammai viņa vēlreiz iztaujāja manu situāciju un pajautāja vai vecāki par to zin, teicu, ka nē, un ka viņa ir vienīgā,kas zin. Viņa izskatījās mazliet apmierināta, jo biju uzticējusi viņai savu nelielo noslēpumu, patiesībā tas bija noslēpums tikai no mātes, jo viņai patika man vienmēr atteikt. (Man jau ir septiņpadsmit gadu, bet vēl visiem jāatskaitās.) Es atvaidījos, sabučoju sīčus un omīti, un aizgāju. Bija jau satumsis un līdz Martai bija labs gabaliņš ko iet. Debesis bija iedegušas lielu, apaļu mēnesi. Gāju raitā solī domājot, vien par Rinaldu. Pa ceļam satiku Linardu un Zani. Linards bija Rinalda brālis, Zane – Linarda mīļākā, viskvēlāk es vēlējos uzzināt, kāpēc Rinalds nav ar viņiem, bet man nebija drosmes pajautāt. Es cerēju, ka viņš jau būs pie Martas. Es centos neizpaust, ka mani kaut kas satrauc, tā mēs jautri čalojot bijām jau pie Martas mājas. Es iegāju pirmā iekšā, apskāvu Martu. Viņa man jautāja kāpēc es tik ļoti saposusies? Es īsti nezināju ko atbildēt, tomēr izspļāvu, ka būtu grēks nesaposties nākot pie savas labākās draudzenes. Marta pasmīnēja riebīgu smaidu. Es tagad nožēloju, ka pateicu ko tik stulbu. Pa puspavērtām durvīm redzēju, ka ir sanākuši jau daudz cilvēki. Man likās, ka būs tikai „pāris” draugu. Ieraudzīju Rinaldu. Ātri noģērbu savu mētelīti un devos iekšā. Sasvecinājos ar visiem, bet pie Rinalda vēl negāju klāt. Viņš mani nemaz neievēroja, tik jautri čaloja ar Gustu. Gusts bija tas „jauniņais”. Martai viņš patika. Slimā, ko viņa saskatījusi tajā cilvēkā ar goblina ģīmi. Es pat mazliet saviebosies aiz antipātijām. Es apsēdos uz dīvāniņa un gaidīju, kad būs izdevība pieiet pie Rinalda. Marta ieskrēja istabā. Man likās, ka viņa ir mazliet savāda, bet varbūt tomēr es esmu savāda? Es sēdēju uz dīvāna un mani pārņēma savādas sajūtas, it kā būtu te lieka. Es sēdēju un aiz garlaicības skaitīju cilvēkus. Sapratu, ka „pāris” draugi ir deviņpadsmit cilvēki. Vairākums bija puiši, meitenes bija tikai astoņas, tas vien man lika justies neērti. Viens no puišiem uzlika mūziku uz Martas „krutās” skaņu tehnikas (viņa tā mēdza teikt). Marta vienmēr ir dievinājusi puišus tīt ap pirkstu. Skanēja lēnā dziesma, Marta paķēra aiz rokas to hokejistu. Es sapratu, kas viņai padomā. Man pārskrēja skudriņas pāri mugurai, no riebuma. Bet.. Rinalds beidzot bija ticis vaļā no Gusta garās runāšanas. Viņš piegāja pie galda un ielēja vermutu ar kolu, divās glāzēs. Es vēroju viņu tālāk. Viņš paņēma abas glāzes un apsēdās man blakus. Man atkal kņudēja vēderā un nosarku kā tāda biete, pašai kauns par to. Viņš vienu glāzi pasniedza man, kuru paņēmu ar trīcošām rokām. Pirmkārt tāpēc, ka to dod viņš – Rinalds, otrkārt tāpēc, ka nekad neesmu alkoholu lietojusi! Jā, tiešām! Rinalds man vaicāja kāpēc es sēžu malā un garlaikojos, es īsti nezinu kā uzsākt sarunu ar viņu. Tāpēc fiksi izgrūdu ārā „Es vērējo tevi!” Man likās, ka es ielīdīšu zemē, un atkal nosarku, man pašai dusmas uz sevi. Rinalds nepaskatījies uz mani nosmīnēja. Es labprāt vēlētos, runāt ar viņu kā ar senu paziņu, bet es to nespēju, man likās laba ideja knibināt pirkstus un grozīt gredzenus, kas bija uz maniem pirkstiem – vecmāmiņas atdāvināti. Es sevī kliedzu: „Ak Dievs! Es esmu tik stulba!” Rinalds turpināja:”Kāpēc tu mani vēroji?” Nu tā... es esmu slazdā. Ko lai saku? Ko lai saku? Es iedomājos tā nemanot nomainīt tēmu pajautājo viņam:”Kas ir manā glāzē?” Viņš uz mani paskatījās ar skatienu, kas teiktu „Ej ārstējies pamuļķe!” Bet varbūt man tikai izlikās, viņš man nosvērtā balsī atbildēja,ka tas ir alkoholisks dzēriens – vermuts ar kolu. Skaidrs. Viņš uzskata, ka esmu tiešām tāda pamuļķe, ka nezinu kas ir vermuts. (Bet ja nopietni, kas tas ir?) Viņš man vēlreiz uzdeva savu iepriekš uzdoto jautājumu. Šoreiz, man par izbrīnu, no manis izskanēja saprātīga cilvēka atbilde „Vēlējos uzsākt sarunu ar tevi, bet kautrējos! Bieži tevi redzu skolā, zinu, ka tev patīk vēsture, man arī. Es tikai vēlējos parunāt!” (es meloju pati sev). Viņš pasmaidīja un paskatījās man acīs. Manas acis iemirdzējās. (es to sajutu :D) Mēs abi jau bijām izmalkojuši savus dzērienus, uzturot „interesanto un garo” sarunu. Es nemaz nepamanīju, kā garšo šis vermuts. Rinalds piesēdās man nedaudz tuvāk un vaicāja vai dejošu ar viņu. Es bez domāšanas piekritu...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-III/621708">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-III/621708

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-III/621708">