Aizvakar es pavadīju savu draugu uz lidostu,mēs esam 3gadus jau kopā.Viņam bija jālido prom dēļ parādiem.Es redzēju sāpes viņa acīs,bet neko darīt es viņu ar mašīnu pavadīju līdz lidostai.Brauciena laikā uz lidostu runājām par pagātni,laimīgākajiem mirkļiem.Man asaras acīs bija bet mēģināju noturēties.
Bijām klāt pie lidostas,nu nāk pats sāpīgākais-Atvadīšanās.Es noskūpstiju,samīļoju pateicu kad mīlu.Un devos prom uz viņa mašīnu kura palika pie manis un kuru es viņu vedu uz lidostu.Mašīnā viņa smaržas,man
vēl vairāk uznāk raudiens,ar asarām acīs devos mājās.Pa ceļam es apstājos jo vairs nevarēju pabraukt dēļ asarām paskatījos spogulī acis melnas.Bet par laimi kaut kā tiku mājās.Es apgūlos gultā aizmigu kad pamodos pēc kādas 2vām stundām bija atnākušas sms no viņa.Pirmā kad viņš laimīgi ir galā kur arī tagad dzīvos,otrā kad viņš mani ļoti ļoti mīl,trešā kad viņš grib pie manis.Vakar viņš darbā iesniedza papīrus un rīt jau strādās.Es kaut cik esmu nomierinājusies,bet tomēr sāp.
Šodien viņš paziņoja kad viņš tur strādās gadu.Es atkal sāku raudāt,bet viņš pateica kad viņš atriezīšos mēs aprecēsimies.Un tad būs labi,nebūs jāslēpjas no bankām par neapmaksātiem rēķiniem.
P.S no manas dzīves,piedodiet par kļūdām
