Uzticēšanās
Mēs atbildam par tiem, ko pieradinām,
Pat ja tie rāda zobus,
Kad pienākam pie bļodas nelaikā.
Bet mēs to paciešam, jo esam godīgi!
Bet mēs to paciešam…
Pat savu godīgumu paciešam,
Kopš atbildam par bērniem un par vecākiem,
Par pabērniem un laimes lutekļiem,
Par putekļiem uz gumijkoka lapām,
Smakām vārtu rūmē un ko sakām
Kancelē un vienatnē;
…par pirmo noklusēto nē reiz Ēdenē
Un visiem nākamiem,
par piejaucētiem un atkarīgajiem,
par brīvajiem no mūsu žēlastības,
vienaldzīgajiem…
Pat tiem, kas negrib, mācam mīlēt māti,
Sakniebuši lūpas cerībā,
Ka piemānīsim… paši savu sāpi:
Kopš zobiem pirmajiem
Līdz beidzamajiem vārdiem –
būt pašiem
bezcerīgi nepieradināmiem.
Bet mēs to paciešam,
Jo uzticēties, piedodot jau iepriekš –
Ir tik nepanesami
…viegli.
Grēksūdze
Piedod man, Tēvs, esmu grēkojis.
Pateicu, nenoriju,
ko noklusēt vajadzēja,
kas jāsadedzina bija.
To, kas aizrāva varens un spēcīgs,
Bet ne no Tevis, Tēvs.
Esmu grēcīgs!
Lūdzu dot citiem, nezinot,
Vai spētu atņemt to sev.
Metu pirmo vārdu kā akmeni,
Neuzklausījis Tevi!
Tagad
jau kuro reizi
skaitu kā tēva reizi
vēl-neteiktu tautas dziesmu,
viņu nakti dzirdēto:
Uz akmeņa mēli trinu,
Kā izkapti asināju,
Velns lai pirkstus sagraizīja,
Man aiz mēles raustīdams.
------------------------------
Mēs esam pazīstami.
Mēs par viens otru neko vēl nezinām.
Mums nav sarunāts
Ne tikšanās laiks, ne vieta.
Mēs pat nenojaušam, ka gaidām viens otru.
Bet ticu – mēs viens otru atpazīsim.
Vai iepazīsim?
Ceru – līdz galam nekad.
