0

 61  0

Debesis ir pasakaini skaistas. Ir astoņi vakarā un debesu tumši rozā un sarkanīgi oranžā krāsa padara šo vasaru vēl brīnišķīgāku. Skatoties uz tik skaistu un dievišķīgu skatu, man vienmēr ir vēlme sāk kļūt par fotogrāfi. Manam brālim ienāca ideja braukt nopeldēties uz ezeru. Lai gan es neprotu peldēt, tas bija labs iemesls, lai tiktu ārā no mājas un izvēdināt galvu.
Es paskatos uz mašīnas priekšējiem sēdekļiem un redzu, kā Džeiks lēnām paņem Lailas roku un to maigi noskūpsta. Es jūtos neērti un nepatīkami, tāpēc es ātri novēršos. Es jūtos vientuļi skatoties uz to.
Kad esam piebraukuši pie ezera, es izkāpju no mašīnas un manu ādu skar patīkami vēss vējš, kas atstāj manam ķermenim zosādu un tirpas.
Laila noklājusi uz zemes segu, novelk savu krekliņu , zem kura viņai ir peldkostīms, jau gatava doties peldēties, bet pagriežās un paskatās uz mani.
- Tu nenāksi peldēties? Ūdens noteikti ir silts, jo nesen lija lietus.
Es apsēžos uz viņas noklātās segas. – Tu taču zini, ka es nemāku, un man ir bail iet dziļāk ūdenī.
- Bet tu jau vari pastaigāt tepat pa krastu vai mazliet tālāk.
Manas bailes no ūdens pārņem manu atbildi. – Piedod, bet nē, es palikšu tepat.
- Nu labi, kā vēlies. - Viņa pagriežas un, skrienot uz ūdens pusi, viņas blondie mati plīvo pa gaisu.
Es ielieku ausīs austiņas un nospiežu pogu play, lai mana mīļākā dziesma plūst pa manām vēnām un atnes man kaut cik prieka.
Ir tik grūti iedomāties, ka es ar Lailu biju labākās draudzenes, pirms viņa sagāja kopā ar manu brāli. Lai gan mums bija tikai četrpadsmit gadi un mēs par draudzību vēl neko nesapratām, es, Laila, Denīze un Deizija bijām kā fantastiskais četrinieks. Visa pagājušā vasara tika pavadīta kopā. Izklaides, ballītes, noslēpumi, puiši. Bet tas viss beidzās kad sākās skola un Laila sāka tikties ar manu brāli. Laila nezin cik ļoti man viņas pietrūkst. Viņa ir tuvu, bet tajā pašā laikā tālu. Tā kā mūsu draudzību būtu aizpūtis viņas un mana brāļa mīlas viesulis.
Aizdomājoties par to visu, es nejūtu kā manu melno pakausi dedzina saule. Es izņemu austiņas, novelkot savus melnos šortus un topiņu, dodos uz ezeru atvēsināties.

Atbraucot mājās, es uzskrēju uz otro stāvu un devos uz savu glābiņa vietu, kas ir mana istaba. Paskatījos telefonā un man ir atnākusi ziņa no Ronija. Viņš vēlas rīt ar Deiziju un Ingu kopā iedzert. Es ilgi neplānojot atbildi , uzrakstīju ‘’protams’’.
Paķērusi savu portatīvo datoru un ieslēgusi to, es atvēru youtube un ieslēdzu savu mīļāko metāla grupu Black Veil Brides. Klausoties viņu mūziku pa manām vēnām sāk plūst karstas asinis un es jūtu, ka visas manas raizes un dusmas mazliet pagaist. Es iekrītu savā gultā un iegrimstu dziesmu pasaulē, kas mani aiznes uz labāku vietu, kur visas emocijas pagaist.

Komentāri 0

0/2000