Hei! Mani uzticamie lasītāji būs pamanījuši, ka es bieži rakstu ar diezgan lielām pauzēm, citreiz par notikumiem, kas risinājās pāris mēnešu senā pagātnē. Tas nav tāpēc, ka nekā interesanta manā dzīvē nenotiek.
Tieši pretēji, pēdējo 2 mēnešu laikā atkal manā dzīvē sāk parādīties visādas drāmas un ziepju operu cienīgas epizodes. Vienkārši esmu aizņemts kārtojot gan privātās dzīves lietas, gan risinot dažādus darba, biznesa un dzīvokļa remonta jautājumus. Kā arī, citreiz vienkārši gribas no visa atpūsties. Pēdējo mēnešu laikā arī nedaudz aktīvāk piestrādāju pie savas naudas pelnīšanas sistēmas, jo pēdējā laikā izdevumu ir daudz, un vajag veltīt vairākas stundas dienā, lai turētu ērtu finanšu buferi savā bankas kontā. Bet tieši pēdējo pāris mēnešu laikā esmu saņēmis diezgan daudz pozitīvas atsauksmes par šo blogu, un es vēlreiz vēlos pateikties visiem, kas lasa un dalās ar savu viedokli. Bez Jums es šo blogu nerakstītu, tāpēc MILZĪGS JUMS PALDIES, un lai laimīgs jaunais gads!
Lai gan pats vēl iepriekšējā rakstā minēju, ka mums ar Alisi attiecībui statuss vēl nav noteikts, tomēr lietas starp mums pamazām paliek arvien nopietnākas. Te gan uzreiz jāpiemin, ka mani nevar saukt par ideālu boyfriend, un es nemaz nepretendēju uz šo statusu. Tas varbūt arī ir galvenais iemesls, kāpēc cenšos nedefinēt mūsu attiecības un nesaukt sevi par aizņemtu. Tomēr viena lieta man dzīvē ir svēta – ja ko apsolu, tad tas ir jādara. Un šoreiz man sanāca Alisei neizpildīt solījumus pat divreiz!
Varbūt kāds ļoti cītīgs bloga lasītājs atceras, ka mans pirmais brauciens ar savu nupat nopirkto BMW M6 bija uz Kuldīgu agrā pavasarī. Šī vieta mani iepriecināja tik ļoti, ka apņēmos šo pilsētu noteikti apskatīt arī vasarā. Šogad Kuldīga noteikti bija top vieta visiem Latviešu tūristiem. Vismaz spriežot pēc draugu bildēm instagramā, tur paspēja pabūt praktiski visi.
Tā es biju apsolījis vienā sestdienā Alisi aizvest uz Kuldīgu un uz vietas izdomāt, vai paliekam Kuldīgā arī pa nakti. Tomēr, kad devu solījumu, es vēl nezināju, ka piektdien Dāvja zvans izjauks šos plānus. Tā nu piektdienas pēcpusdienā es pabeidzu savus pēdējos darbu pie datora un sāku domāt par mierīgām vakariņām un kādu Marvel filmu šovakar skatīšos. Šie plāni izgaisa ar vienu telefona zvanu.
Ring, ring – Dāvis man piezvanīja, lai pastāstītu lieliskus jaunumus. Tieši todien viņam sanāca noslēgt lielu biznesa darījumu pie kā bija strādājis jau 2 gadus. Tas bija viens biznesa projekts, ko Dāvis bija iegādājies ar domu to uzlabot un pārdot dārgāk. Diemžēl pirmo pārdošanas mēģinājumu izbojāja covid krīze. Es zinu, ka Dāvim šis bija milzīgs notikums, un ja godīgi, man jau šķita, ka šis biznesa projekts beigsies tikai ar zaudējumiem. Tomēr, cepuri nost, viņš cīnījās, meklēja kā šo biznesu reorganizēt, atrast jaunus ieņēmumu avotus un sakārtot uzņēmumu pārdošanai. Dāvim izdevās šo projektu novest līdz galam. Darījuma summa (kuru neminēšu) arī nebija maza. Viņš ir patiešām lielisks biznesmens!
Apkārtējie, kas mani pazīst, uzskata arī mani par veiksmīgu uzņēmēju, bet tāds es diemžēl pagaidām neesmu. Mans uzņēmums vēl pirms covid nedeva man milzu peļņu, bet pēdējie 2 gadi bijuši īpaši grūti. Toties man ir mans noslēpums. Mana peļņas stratēģija. Ar to varbūt nekļūšu miljonārs, bet tā man ļauj dzīvot brīvi un nopirkt, piemēram, BMW M6 bez līzinga vai kredīta. Katram savs.
Lai nosvinētu darījumu, Dāvis bija paņēmis luksuss apartamentus ar pirti un džakuzi uz terases. Bijām maza, sešu cilvēku kompānija, kur bija tikai viena dāma kopā ar savu draugu. Teikšu godīgi, bez Dāvja citus es īsti nepazinu, ja vēl neskaita čali, kurš man bija iedevis izbraukt ar M5 pēc vienas nelegālās ballītes vēl iepriekšējā lockdaunā. Šie visi bija Dāvja biznesa partneri, kuri bija ļoti palīdzējuši šī biznesa projekta tapšanā. Varbūt es te jutos nedaudz lieks, jo biju uzaicināts, kā Dāvja labākais draugs nevis viens no projekta iesaistītajām personām. Vakars iesākās ar dāžādām darba un biznesa sarunām, par to kā izdevās pacelt šo projektu. Cik saprotu, tad viens no viesiem bija šī biznesa izpilddirektors, kuram vienīgajam šis varbūt nebija priecīgs notikums. Tas saistīts ar faktu, ka bieži jaunie biznesa īpašnieki nomaina esošos vadītājus, pret kādu no saviem uzticamajiem cilvēkiem. Lai gan šis kungs bija viss zolīdākais mūsu kompānijā un pieņemu ka arī vecākais, viņš tukšoja vienu viskija glāzi pēc otras.
Bija ļoti interesanti pavērot šo kompāniju no malas un dzirdēt daudz dažādas detaļas par šo projektu. Patiesībā Dāvis man nebija neko minējis, ka šim projektam notiek aktīvs pārdošanas process. Tajā vakarā izdevās iepazīt Dāvi vairāk no profesionālās puses un pamanīju ar kādu cieņu un respektu uz Dāvi skatās viņa biznesa partneri. Protams, kamēr vēroju un mēģināju mācīties atziņas arī saviem nākotnes biznesiem, nejauši cilāju vienu alkohola glāzi pēc otras.
Pēc šīs interesantā vakara, es mājās biju ap 9:00 no rīta pamatīgā reibumā, tāpēc loģiski, ka nekāds braucējs uz Kuldīgu tajā dienā nebiju.
Pirmais ko izdarīju, piezvanīju Alisei, pastāstīju par Dāvja darījumu un to, ka man bija tas gods, kopā atzīmēt viņa panākumus. Tas bija mans, kā Dāvja labākā drauga, pienākums un diemžēl šodienas plāni mums jāatceļ. Nākamajā momentā pēc mūsu telefona sarunas es jau biju atrubījies.
Pamodies es jutos dranķīgi. Un ne tikai izlietotā alkohola dēļ, bet arī tāpēc, ka zināju cik ļoti Alise gaidīja šo braucienu. Domājot kā atdarīt un izpirkt vainas apziņu, atcerējos, ka viņa minēja vēlmi kaut kad smuki sapucēties un aiziet uz teātri vai citu līdzīgu pasākumu. Es aizgāju uz Spices info, mēģināju izprašņāt kādas šobrīd ir populārākās teātra izrādes uz kurām tuvākajā laikā var nopirkt biļetes. Nopirku arī lielu, smuku puķu pušķi un pasniedzu visu kā atvainošanos par izpalikušo braucienu. Alise centās izlikties, ka vēl ir dusmīga par visu notikušo, bet varēja redzēt, ka atvainošanās dāvana viņai patiešām patika. Varbūt pat viņa bija ieguvēja no manas garās nakts – teātris un puķes viņu saviļņoja vēl vairāk kā ideja par Kuldīgu. Diemžēl tas viss tomēr nenonāca pie pozitīvām beigām.
Pienāca diena, kad notika izrāde, bet es attapos Dānijā. Jā, patiešām – attapos citā valstī. Es jau iepriekšējā rakstā izklāstīju kā tas notika. Mans telefons bija izlādējies un tikai momentā, kad to uzlādēju un ielēdzu, sapratu ka ir sūdi. Tādi bija fakti – Alise gaidīja mani pie Dailes teātra ieejas, teātra biļetes bija manā somā mājās, bet es atrados citā valstī. Ja man būtu kaut iespēja lekt privātajā lidmašīnā, lidot ar helokopteri vai palūgt palīdzību Supermenam, es to darītu. Bet man vairs nebija laika un iespējas nekādīgi izlīst no situācijas.
Es atkal to izdarīju … Un šoreiz es jutos patiešām briesmīgi. Man bija diezgan gara saruna ar Alisi un šoreiz viņa bija patiešām dusmīga.Es pilnībā sapratu skaļos pārmetumus un rupjos vārdus, jo kura gan nedusmotos? Šī bija viena no retajām reizēm, kad nezināju kā rīkoties. Trakākais, ka šobrīd Alise noteikti uzskata mani par mega ballētāju uz kuru vispār nevar paļauties. Okey, man patīk ballītes, bet neesmu galīgi tas cilvēks, kas vienmēr izvēlēsies ballīti un par citiem plāniem aizmirsīs. Atbraucot uz Lativju, es teicu viņai, lai izdomā kaut ko lielu, ko viņa ļoti vēlētos un kā atvainošanos es viņai to sagādāšu. Var jau būt, ka šobrīd izklausās, ka es gribēju vienkārši atpirkties, bet tā tas patiešām arī bija.
Kā tad es atpirkos? Lasi tālāk blogā - https://mistersx.com/ka-es-piecakareju-alisi-divreiz/?utm_source=spoki&utm_medium=post
