Jūtu uzplūdā0
40
2
Es nekad neaizmirsīšu pēdējo reizi,kad satiku Tevi. Tas bija sen, bet sajūtas bija tik ļoti spilgtas, ka pat grūti aizmirst.. man joprojām šķiet,ka jūtu Tavu skatienu uz sava ķermeņa, tas itkā nedaudz pieskarās, piedurās un ātri vien atraujās. Cik grūti atrasties blakus, just to skatienu, bet no visa spēka censties neatbildēt Taviem skatieniem, un tam,ka brīžiem šķita,ka Tavas domas dzirdu visskaļāk par jebkura cilvēka balsi, kas pārpildīja istabu. Tā ir sajūta,kad jūties itkā būtu piedūries kādam vadam un pa Tevi plūst strāva. Ne spēcīgi, bet arī ne pārāk viegli. Tu skaties visur, izņemot uz to vienu konkrēto cilvēku, jo nevēlies atkal tikt nohipnotizēts ar to skatienu, ar tām domām,ko dzirdi. Brīžiem tomēr domas un skatienus nokonkrolēt nevar, tie saskarās, satiekās.. es ātri novēršu skatienu, bet Tu ne. Es nesaprotu kāpēc.
Es ceru,ka mēs avadijāmies uz mūžu. Neko tādu es vairs nevēlos piedzīvot. Ejot ārā pa durvīm, Tu pienāc, pavadi mani.. un es joprojām nesaprotu kāpēc, es nespēju paskatīties uz Tevi.. Ātri apskauju, iedodu buču uz vaiga un pazūdu ,cik ātri vien iespējams un neatskatoties.. Es izskrienu ārā no tās lielās ēkas, no kuras joprojām strāvo Tava enerģija, un tad sākās.. es stāvu, ilgi stāvu, viss apstājas, laiks apstājas.. es nejūtu ne savas kājas, ne savas domas. Tikai dzirdu kā mana sirds laužās ārā, tik spēcīgi, itkā tā gribētu izlekt no manām krūtīm un skriet atpakaļ stāvojošajā ēkā. Es elpoju lēnām, bet tik dziļi,ka tas pārnesas uz smagām elsām, es jūtu,ka trūkst elpas, asaras saskrien acīs.. un laiks vairs nav apstājies, jo visa pasaule ap mani sagriezās, bet es joprojām nespēju pakustēties. Un tad ,kad es pierunāju sevi spert soļus uz priekšu, tad sākās garš, garš ceļojums, kas parasti ilgu 15-20 minūtes, bet man šķita,ka eju 3 stundas.
Reklāma
Apkārt viss tik drūms, neko neredzu, cilvēki iet garām, runā, bet es neko nedzirdu, es dzirdu tikai savu elpošanu,kas šķita,ka kuru katru mirkli apstāsies pavisam, katra dziļā ieelpa tomēr bija nepietiekoša, es tikai atkārtoju sev,ka nedrīkstu sabrukt. Kaut labprāt vēlējos tur pat , strūklakas applūdušajā ieliņā , nokrist ceļos ,iekliegties un ļaut vaļu savām asarām, taču zināju,ka tas neko nemainīs un man ir jāsaņem sevi rokās. Es gāju ļoti lēnu, skatoties vienā punktā,ik pa laikam noslaukot kādu asaru,kas bija izlauzusies. Brīžiem pat likās,ka atkal dzirdu Tavas domas, Tavu balsi, tas man lika apstāties un pat atskatīties, jo šķita,ka esi tik tuvu. Bet... mēs atvadijāmies pēdējo reizi.
Tev patiks šie raksti
