http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-10/720635
Turpmāko stundu mēs pavadījām pie ieejas durvīm. Vieni no pirmajiem viesiem bija Adrians ar sievu Loretu. Sieviete pati bija izcepusi saldos groziņus, kuru smaržu varēja just pat caur papīru, kurā tie bija ietīti. Es jau tagad zināju, ka noteikti kādu no tiem nogaršošu.
- Neesi sagurusi? - Smits pieklājīgi apvaicājās, saprotot, ka nav viegli gandrīz stundu stāvēt vienā vietā ar augstpapēžu kurpēm.
- Viss kārtībā, - pasmaidot atbildēju, - Skaistums prasa upurus, - jokojot piebildu.
- Nezinu kā ar tiem upuriem, - priekšnieks atteica, - Bet šodien tu tiešām esi skaista, - sakot šo komplimentu, viņš skatījās tieši man acīs.
- Paldies, - mana sirds vienkārši salecās un es nespēju to kontrolēt.
- Es iztraucēju? - es nebiju dzirdējusi durvju zvana skaņas, tāpēc šis jautājums nāca negaidīti. Ieraugot vīrieti, kurš to jautāja, es nespēju tam noticēt. Džeida taču teica, ka viņš nebūs. Viņam te nebija jābūt šovakar. Viņš nedrīkstēja izbojāt šīs svinības, kas sākotnēji likās, ka būs izdevušās.
- Sveiks, Krister, - Smits kā jau visus savus viesus, arī manu bijušo sagaidīja ar pieklājīgu smaidu un spēcīgu rokasspiedienu.
- Labvakar, boss, - redzēju Kristera mākslīgo smaidu. Tas noteikti nebija patiess.
- Skatos es paņēmis līdzi pavadoni, - priekšnieks uzsmaidīja arī brunetei tumši zilajā kleitā. Likās, ka pilnīgi visas dāmas bija informētas par to kādos toņos jāsagaida Jaunais gads, jo mums visām bija garas kleitas, zilās nokrāsās.
- Tā ir Amēlija, - viņš stādīja priekšā savu jauno draudzeni. Kristers noteikti nebija mainījies, jo jau atkal viņam bija līdzās cita sieviete. Kur gan viņš viņas visas ņēma. Kā sievietes neredzēja, ka viņš viņas visas izmanto? Vai arī šīm sievietēm tas neinteresēja.
- Labvakar, - Amēlija pasniedza savu roku, lai Smits to kā īsts džentelmenis noskūpstītu, - Prieks, ka ielūdzāt mūs uz šīm svinībām, - viņa pateicās šefam, - Labvakar, - viņa savā maigajā balsī sveicināja arī mani. Viņa noteikti nebija informēta, ka esmu bijusi kopā ar Kristeru, jo tad viņa noteikti man neveltītu tik draudzīgu skatienu.
- Labvakar, - arī es centos smaidīt patiesi, tomēr Kristera klātbūtne man neļāva to darīt.
- Tā ir mana māsīca, - Kristers klusi latviešu valodā nočukstēja, lai viņa teikto saprastu tikai es.
- Jā, un nez kāpēc viņa nesaprot ne vārda latviski, - redzot, ka Amēlija nereaģē uz manu teikto, sapratu, ka Kristers jau atkal cenšas man samelot, - Nākamreiz izdomā ticamāku versiju, - aizrādīju viņam.
- Viņa ir augusi un visu dzīvi dzīvojusi Amerikā, - Kristers centās taisnoties.
- Man tiešām nevajag tavus skaidrojumus, - caur zobiem izgrūdu, - Pārējie viesi ir istabā, lūdzu pievienojieties viņiem, - centos pēc iespējas ātrāk dabūt viņu prom.
- Skatos, ka tu gan ilgi neskumsti, - viņš uzmeta zīmīgu skatienu Smitam, tā liekot man saprast savu vārdu patieso būtību.
- Domā, ko gribi, - netaisījos šim vīrietim neko paskaidrot.
- Mēs vēl parunāsimies, - tie tiešām izklausījās pēc draudiem.
- Ne šeit un ne šovakar, - atteicu un iekšēji lūdzos, lai viņš dodas prom.
- Tev viņš ne visai patīk, - Smits bija pamanījis mana garastāvokļa izmaiņas, - Jūs vieno kaut kas vairāk par kolēģu attiecībām? - viņš izteica precīzu minējumu.
- Mēs ilgu laiku bijām kopā, - piekrītoši pamāju, - Bet nu tā ir pagātne, - uzreiz piebildu, liekot saprast, ka nevēlos vairs par to runāt.
- Viņš nebija ielūgts šovakar, - Smits skaļi sprieda, - Vismaz Sebastians man nenosauca viņa vārdu, - priekšnieks domīgi teica.
- Viņš var atnākt arī neaicināts, - vienkārši atteicu.
- Man vajadzēja palūgt, lai viņš dodas prom, - uz brīdi likās, ka viņš to arī ies un izdarīs.
- Nevajag, - pieskaroties viņa rokai, apturēju Smitu, - Viņš taču ir tavs darbinieks un būs nesmuki, ka tikai viņam liksi aiziet, - paskaidroju savu nostāju.
- Bet vai viņa dēļ tu šodien vairs nesmaidīsi? - Smits pajautāja.
- Viņa dēļ es smaidīšu vēl vairāk, - apsolīju un beidzot atkal patiesi pasmaidīju.
- Turēšu tevi pie vārda, - un atkal jau viņš veltīja man savu zīmīgo skatienu, kurš lika manām kājām saļodzīties. Ja es neturētos pie viņa, tad noteikti nokristu.
- Kā tev liekas, cik viesi vēl nav ieradušies? - lai nedomātu par to, kas tikko notika, centos runāt par daudz vienkāršākām lietām.
- Man liekas, ka visi ir ieradušies, - Smits atteica.
- Tad kāpēc mēs nepievienojamies pārējiem? - koķeti jautāju un aprāvos. Vai tiešām es šobrīd flirtēju ar savu priekšnieku? Man tas bija jāpārtrauc!
- Vai drīkstu tevi pavadīt? - Smits laipni piedāvāja.
- Protams, - piekrītoši pamāju un mēs abi devāmies pie pārējiem, lai beidzot sāktu svinības kopā ar viņiem.
Viņš mani pavadīja līdz Džeidai, bet tad uz brīdi pameta mūs, lai dotos teikt nelielu runu, kā namatēvam pieklājas.
- Es redzēju Kristeru, - tiklīdz Smits bija drošā attālumā, Džeida ierunājās.
- Tici vai nē, bet es arī viņu redzēju, - smejoties atteicu.
- Tu nemaz neesi satraukta par viņa klātbūtni? - draudzene izskatījās pārsteigta.
- Es apsolīju, ka tas mani nesatrauks, - īsumā paskaidroju, - Smits jau bija gatavs viņu dzīt prom, - atzinos.
- Un tu vēl noliedzi, ka patīc viņam, - Džeida mani nopietni vēroja, gaidot kaut nelielu zīmi manā sejā, ka es kaut ko slēpju.
- Viņš vienkārši ir pieklājīgs, - joprojām paliku pie sava. Negribēju pagaidām neko vairāk teikt, jo vēlējos pati tikt skaidrībā ar visu, kas šobrīd notika.
- Tad tu ignorēsi Kristeru? - draudzene pārjautāja.
- Cik vien tas būs iespējams, - apsolīju viņai.
- Labvakar dāmas un kungi, - mūs pārtrauca Smita balss. Viņš runāja mikrofonā, kas bija pievienots skaņas iekārtām. Šķiet mūzika būs nopietnāka nekā sākumā likās, - Man ir liels prieks, ka šovakar esiet pulcējušies manā pieticīgajā dzīvoklī, - telpu pāršalca klusi smiekli, jo visi saprata, ka tas ir tikai joks. Šo dzīvokli neviens neuzdrošinātos saukt par pieticīgu, - Lai gan sākumā nebiju plānojis rīkot šādas svinības, es tomēr priecājos, ka pārdomāju, - priekšnieks turpināja uzrunāt klātesošos, - Ceru, ka mēs visi godam sagaidīsim Jauno gadu un neviens nebēgs prom, kad tas pienāks, - šodien Smits bija nolēmis uzrunāt mūs vienkāršā valodā, iepinot nedaudz humoru, - Ja ir kādas īpašas vēlmes mūzikā vai dzērienos, nāciet un jautājiet. Visu var sarunāt, - piemiedzot ar aci, viņš teica, jau atkal liekot mums iesmieties, - Paldies, ka atnācāt, - uzruna nebija gara, bet tādu to nemaz nevajadzēja, - Jauku vakaru visiem, - to pasakot, Smits izslēdza mikrofonu un nolika to malā.
Priekšnieks nāca mūsu virzienā, tomēr viņam tas nebija viegli izdarāms. Gandrīz uz katra soļa, viņu apstādināja kāds no darbiniekiem, lai vēlreiz sasveicinātos un parunātu. Redzēju, ka arī Kristers kaut ko pārrunā ar Smitu, tomēr centos to ignorēt un ticēju, ka tas ir tikai viņa kārtējais pielīšanas mēģinājums, un mani tas neskar.
- Viņš nespēj sagaidīt, kad tiks līdz tevīm, - Džeida mani kaitināja.
- Ko tu tur izdomā? - savelkot dusmīgas uzacis, uzlūkoju draudzeni.
- Tu taču šodien tikai smaidīsi, - Smita balss man lika strauji pagriezties pret viņu, un es atkal pasmaidīju.
- Džeida to bija pelnījusi, - paskaidroju viņam.
- Ko tad viņa tev tādu pateica? - priekšnieks vēlējās zināt.
- Tikai taisnību, - Džeida viņam atteica.
- Bet, lai tas paliek tikai starp mums, - lūdzoši raudzījos draudzenē, un viņa piekrītoši pamāja. Uz brīdi es jau nobijos, ka viņa izrunāsies, tomēr Džeida bija laba draudzene un mūsu draudzība viņai nebija vienaldzīga.
- Sievietes un viņu noslēpumi! - Smits atteica un tomēr neiebilda, ka neko nepaskaidrojam sīkāk.
- Tos visus mums nekad neizdibināt, - Sebastians, iesaistoties sarunā, piebilda.
- Neizdibināt gan, - abas ar Džeidu reizē atteicām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-12/720839
