Kaut kur zirnekļi peld un kabači lido. Tur tālumā lietus snieg un saule klejo. Pasaules salmi bezdibenī klīst un kosmosa bundžas pa zemi staigā.Kāds bezjēdzībā jēgu meklē un pazemē rokas. Kur lai meklē pasaules galu? Visi kā viens brīvību slavē, bet verdzībai ir īstā vara. Tur nav ko smueties, par to ir jāraud un jādzied...
Kam gan ir vajadzīga laime? Nevienam! Tārpi dzrīz valdīs pār mums, tad gan jūs redzēsiet visi, kā pasaule smejas un grimst.
Paskaties tik uz tiem diviem muļķiem, kas prieka asaras dzer, tiem nekas nekaiš, viņi ir slimi un dejo. Tikai nevajag pārspīlēt, es jūs lūdzu! To man pateica vakar, ka sviestam ir jābūt zem tilta un tur arī jāpaliek, citādi vecajam kurpniekam nebūs kur palikt.
Nedrīkst? Vai tomēr drīkst? Es gribu paņemt tās pogas un pielīmēt, un man ir vienalga, cik cukurs ir dārgs. Mani interesē vai nakts vēl ir tālu, vai tikai pusceļā? Nejau pa jokam, bet viss jau ir bijis, kam jābūt bij vakar, šorīt no rīta to saņēma ciet. Kam gan daļas par gaļu, kas nav vairs uz jumta, tikai spalvas vēl veikalā pārdodas.
Pēc tam mēs palikām četri, no kuriem viens piedzērās. Tad man pateica, ka viņam ie beigas, jo nav vairs ko dzert...
Pazuda logs un saplīsa elektrība, lauskas mētājās pa visu ūdeni. Kād tas notika un, kur palika slpjums? Tam vajadzēja būt uz āderes, bet nav ,laikam aizrijās un izčabēja kā vate pirms vētras.
Divaini, bet viss notika tik ātri, ka nepaspēju zobus saskaitīt, es pacēlu nazi un ieliku to atpakaļ podā. Ar to arī viss beidzās, kabatas plikas un bikses aizgāja bez manis, es paliku pilnīgi viens ar saviem konserviem un ziemas prusakiem, kas pīpēdami spēlēja šahu un spoddrināja kastaņus. Te nu tev bija bonusi. Nekas vairs nepalika pāri no pagājušā gada kāpostiem, tikai zaļi kartupeļi ar rāceņiem, kas staigāja pa saskrāpēto sienu, un gultas bija tukšas...
Es atvēru acis un pamodos mežā, kur visa pasaule bija piesūkusies ar jēlām zemenēm. Viss bija pavisam citādi, nekā tad, kad paliku uz ielas, un tam nebija nekāda sakara ar vakara ziņām....
autors: es
