Jaunā Pasaule 4.nodaļa(2)2

Ceturtās nodaļas otrā daļa

Brīdinājums

Zēns nesaprata vis, bet tā arī neko neatbildējis, turpināja klusi blenzt vīrietim sejā.

- Lūk, arī atslēga, - Izidors turpināja, šķizdams ļoti pārliecināts par saviem vārdiem. - Pasaule nav gājusi bojā, bet mainījusies kā jau teicu. Zaudējusi savu dvēseli, tā vairs nemaz īsti nav Pasaule. Vairāk tāda kā tukša čaula. Tieši tāpēc vēstures grāmatās par to nekas nav minēts, jo dzirksts, labi noslēpta, pildīja savus pienākumus, padarot šo Pasauli apdzīvojamu. Ar to es domāju – kāds to ir atradis. Par nožēlu rādās, ka ne tikai atradis, bet arī pievācis. Lūk kāpēc mums nākas slēpties aiz akmens mūriem, un apkārt klejo vesels klāsts mošķu. Šis kāds, kas atņēmis pasaulei dvēseli, atņēmis tai arī dzīvību. Vismaz tādu, kāda tā saprotama mums – cilvēkiem.

- Bet vai tad dvēsele nav kaut kas garīgs un netaustāms, - Bens jautāja.

- Tas ir tikai nosaukums, kāds iepīts leģendā. Es nedomāju, ka tā patiešām ir tāda dvēsele, kādu to uztveram mēs. Tik pat labi tas varētu būt arī priekšmets.

- Priekšmets? - zēns pārjautāja. - Kā priekšmets var atbildēt par dzīvību?

- Atzīšos – es nezinu. Lai arī cik daudz es būtu ceļojis un vācis ziņas, es nezinu. Saprotams, ka ir cilvēki, kas zina vairāk kā es, bet ar tādām lietām neviens neplātās. Saproti taču, neviens nevēlas mirt.

- Kādēļ mirt? - Bens jautāja.

- Dažreiz, - Izidors domīgi iesāka, - zināšanas var būt bīstamākas par darbiem.

Kādu brīdi domīgi sakniebis lūpas un saraucis pieri, viņš klusēja, līdz ar jaunu sparu pievērsās viltvārdim: - Ir laiks, - viņš teica, atslēgdams ieroča drošinātāju.

- Nē, - Bens iekliedzās. - Jūs tā arī neizstāstījāt, ko viņš nodarījis.

- Ak jā, - Izidors nopūtās. - Atzīstos, ka cerēju iztikt bez šīs nepatīkamās sarunas, bet laikam jau nāksies vien tev paskaidrot. Kā noskaidrojām minūti iepriekš, starp vairākām karojošām pusēm notiek cīņa par šo “dvēseli”, un vienā no tām piedalījos arī es. Kauja nemaz nebija ieplānota. Mums trūka līdzekļu ieroču un arī vīru. Skaitā mēs bijām precīzi divdesmitdivi. Tajā dienā mēs vienkārši devāmies izlūkot tuvējo apkārtni ap nometni, kuru bijām iekārtojuši. Starp citu, tā atradās pavisam netālu no šejienes – rau tur, - viņš norādīja uz kalnu, kas slējās viņam tālu aizmugurē, - aiz tā. Gājiens bija gluži ierasts, un neviens nenojauta neko ļaunu, droši vien izņemot vienu, vai ne Merdok? - viņš vērsās pie viltvārža. - Jā, Ben. Arī šis vārdos neizsakāmais gļēvulis bija viens no maniem vīriem. Žēl gan, ka nezināju to jau iepriekš. Lai vai kā, bet neilgi pēc izlūkgājiena mums uzbruka Karvaldeza vīri. Viņam pieder pilsēta tālu ziemeļos aiz Baltmeža un Nevrenas upes – Izidors piemetināja, kaut gan gluži lieki, jo Bens tā pat nezināja, kur tāda Nevrena vai Baltmežs atrodas. - Pārspēks bija milzīgs. Vesela flotile, pret nieka divdesmit vīriem. Mums nebija ne mazāko izredžu, atlika tik vien kā krist ar godu.

Viltus Izidors sarauca pieri tikko manāmi novīpsnāja.

- Jā, Merdok, var arī tā, - Izidors atbildēja uz necieņu. - Tomēr, kā redzi man izdevās izdzīvot. Tiesa nejaušības dēļ, bet izdevās. Kopīgiem spēkiem mums izdevās notriekt vienu no pretinieka mazajiem strēlnieku kuģiem, kas krizdams trāpīja tieši man virsū un piespieda cieši pie zemes. Tālāk gan neko neatceros, jo zaudēju samaņu, bet, kad pamodos skats bija drausmīgs – līķi, skaties kur gribi – vieni vienīgi līķi un tikai es visa tā posta vidū. Tā es klimtu apkārt pa Pasauli, vainodams tikai un vienīgi sevi. Gāja laiks un rētas lēnām dzija. Es jau sen biju domājis nākt uz šo pusi, protams, ka tad vēl nezināju, par Neonas eksistenci, bet tā es nonācu līdz sargtornim. Atlauzis vaļā durvis, es pārlaidu tajā nakti. Kā tev liekas, kas mani uzmodināja?

- Pazudušais konvojs, - zēna atbilde nāca pati no sevis.

- Tieši tā, - Izidors atsaucās. - Ar tavu aizbildni Alfrēdu Harisu priekšgalā. Viņi zināja, ka esmu pārāk vārgs, lai uzskatītu mani par draudu, tomēr uz Pilsētu vest mani neuzdrošinājās. Tā nu mēs tikāmies tās pāris reizes, kurās izrunājām, kas un kā. Es atklāju viņiem to, ko zināju, jo ceļotāju šajā Pasaulē nav daudz. Viņus ieinteresēja manis stāstītais, līdz mēs izlēmām rīkoties. Mēs noorganizējām šo viltus sanāksmi, lai novērstu aizdomas un dotu iespēju man iegriezties pilsētā pakaļ tev. Kā redzi, viss nenotika kā plānots. Es jau biju devies ceļā, kad ieraudzīju, ko tādu, kas nerādās pat vispārdrošākajos sapņos – viņu. - Izidors novēcināja ieroci uz viltvārža pusi. Man uzreiz viss kļuva skaidrs. Viņš kaut kādā veidā bija uzzinājis, ka došos šurp, un, uzdevies par mani, centās tikt pie grāmatiņas. Tās pašas, kas tev šobrīd rokās, Ben. Tā kauja pirms piecpadsmit gadiem nebija nekāda nejaušība. Sākumā es domāju, ka viņš gāja bojā kopā ar visiem pārējiem, bet es kļūdījos. Viņš bija nodevis mūs visus, nodevis pretiniekam, kuram pats slepenībā piestrādāja. Viņš zināja, ka nespēsim uzveikt labi bruņotos Karvaldeza vīrus un attiecīgi rīkojās. Viņš nodeva mani, manus draugus un visus, kas nepelnīti mira tajā liktenīgajā dienā. Lūk, kāpēc viņš ir pelnījis nāvi.

Kā migla, pār Benu nolaidās vēsa apskaidrība. Sirdī iedūrās savāds līdzjūtības dzelonis un prātā iesitās vēl viena pēdējā doma.

- Kāpēc tā grāmatiņa ir tik svarīga? - viņš jautāja.

- Atver.

Pašķīris kladītes nobružāto vāku, zēns sākumā neieraudzīja neko citu kā vien garas teksta rindas. Visus kā vienu, aprakstītos gabaliņus rotāja dažādu teiku vai notikumu atstāstu virsraksti.

- Vai man jālasa kāds no stāstiņiem? - Bens iejautājās.

- Domāju, ka nē, - Izidors atbildēja, bet, ja nākas, tad dari to klusām.

Ātri slidinot skatienu pār rindiņām, Bens meklēja šo “Dvēseli”, bet kā atklājās tieši šāds vārds nekur netika pieminēts. Vēl pāris nākamajās minūtēs atrast neko neizdevās, līdz viņš atmeta ar roku tekstam un pievērsās dažādajiem simboliem un zīmēm, kas bija ievilkti attiecīgi stāsta sākumā vai beigās.

- Stop, - Izidors asi iesaucās. - Tā pati ar būs īstā. Skaties labajā pusē, apakšā, - viņš piebilda, vērodams grāmatiņu no augšas.

Biezi ievilktās tintes līnijas visai mākslinieciski attēloja kādu savādu priekšmetu. Ar vienu noapaļotu, bet otru plakanu galu, tas izskatījās pēc savdabīga šķirsta ar tādu kā padziļinājumu vienā no sāniem.

- Kas tas ir? - Bens jautāja. - Vai tā būtu tā “dvēsele”?

- Iespējams. Droši zinu vien to, ka saistīts tas noteikti ir.

- Kā jūs to zināt?

- Man ir savi avoti, - grūti saprast, vai šajā jautājuma Izidors bijis līdz galam atklāts.

- Un šī nieka dēļ notiek karš? - Bens neticīgi jautāja.

- Jūs mani ārkārtīgi pārsteidzat, Ben. Būdams tik neierasti nesavtīgs, jūs pat nepieļaujat iespēju, ka kaut kas tik niecīgs var kļūt par iemeslu, lai cilvēks labprātīgi dotos nāvē. Bet ne jau tā izmērs vai izskats ir svarīgs. Padomā, kas būtībā tas ir. Vara, Ben, - Izidors pēc neilgas pauzītes piebilda. Visa Pasaule tavās rokās, vai vismaz daļa. Medniekus šī doma, par par priekšmetu, kas savā būtībā ir tik varens, ka spēj atbildēt par visu, kas uz šīs zemes, ārkārtīgi valdzina. Pat vairāk, viņi ārkārtīgi alkst pēc varas kā tādas. Bet tik pat ļoti, kā viņi pēc tās tiecas, tik pat ļoti arī bīstas tās spēka. Tikai retajam – tādam, kurš vēlas šķirsta spēku atgriezt tā saknē, nevis izmantot, ir pa spēkam to novaldīt.

- Vēl tikai pāris jautājumu, - zēns ieminējās. - Jūs pieminējāt medniekus. Kas tie tādi?

- Tā dēvē cilvēkus, kas dzenas pēc “dvēseles”

- Skaidrs. Ja kādam izdodas to iegūt un atgriezt tā saknē kā minējāt, tad būtībā arī Pasaule modīsies no jauna. Vai ne tā?

- Nu lūk, - Izidors lēnām noteica. - Beidzot esam nonākuši līdz stāsta beigām. Tagad tu saproti kāpēc esmu šeit un, ko vēlos.

- Tad tā ir tiesa? Jūs dzenaties pēc šīs “dvēseles”, lai atgrieztu to tur, kur tai paredzēts būt.

Izidors viegli pašūpoja galvu, joprojām nenolaizdams ne acu no viltvārža.

- Gana esam gremdējušies atmiņās, un tagad, kad zini, ko šis cilvēks nodarījis... - šķiet Izidors pats nezināja, ko īsti teikt. Tikai pēc nelielas pauzītes ar nopūtu nočukstēja: - Ziemeļblāzma.

Šī pēdējā piezīme, kaut svešādi nesaistīta ar pašreiz notiekošo vedināja zēnu uz domām, ka īsti atklāts Izidors tomēr nav bijis un mirkļa iespaidā nočukstējis kaut ko vien sev saprotamu. Iebilst gan Bens netaisījās, tikai apjauta, ka Izidora sirds pārdzīvojusi šo to ārpus paša apjausmas robežām.

- Piecelies, Markus Ērik Merdok.

- Nē... tu nesaproti, - viltvārdis stomījās, - tu nezini.

- Tad apgaismo mūs, - Izidors auksti sacīja.

- Tu neesi pieredzējis viņa spēku, tu nezini, ko viņš var izdarīt. Ja es nebūtu viņam atklājis, ko zinu, viņš nogalinātu mani. Saproti? Mani.

- Pols Karvaldezs manās acīs ir vien zemisks kukainis, kas tā vien prasās nospiežams, bet tu... Ja pakļaujies viņa norādēm esi vēl jo pretīgāks.

- Tev v... viegli t... teikt, - viltvārdis sacīja, trīcēdams pie visām miesām. - Ko tad man atlika darīt?

- Tev vajadzēja nomirt, - Izidors kliedza, - lai tavas melīgās, mirušās miesas kalpotu par atgādinājumu citiem tādiem kā tu. Ir lietas, kuru dēļ ir vērts doties nāvē. Viena vīra vietā bojā gāja divdesmit plus tūlīt arī nākamais. Vai tu maz apjēdz, ko esi nodarījis? Tu izpostīji dzīves, ģimenes un sarāvi gabalos pašas vienkāršākās līdzās pastāvēšanas normas... Ar dievu Markus.

- Pagaidiet, - Bens iesaucās. - Vai jūs esat drošs? Lai vai cik cēli nebūtu jūsu nodomi, tā ir un paliek slepkavība, ko no sirdsapziņas notīrīt nav iespējams.

- Sirdsapziņa? - Izidors sausi pārjautāja. - Sen nebiju dzirdējis tādus vārdus. Jau kur tas laiks, kad manējā jau zudusi, lielākoties pateicoties tieši viņam. Šis vīrs, dosim viņam to godu pēdējo un vienīgo reizi tikt tā sauktam, ir nogalinājis vairāk cilvēku nekā lielākais daudzums slepkavu, kas sēž ieslodzīti Mordegrandes cietuma tumšajos mūros. Celies vien kājās un šo vienīgo reizīti esi vīrs, - Izidors pārmetās pie viltvārža, - un sagaidi nāvi kā pieklājas.

Kājām ārprātīgi ļogoties gūsteknis lēnām slējās kājās. Rokas vēl krampjaini meklēja kādu veltīgu gaismas stariņu, ieķeroties smalko piedurkņu apakšmalās. Līdz beidzot, nostājies pilnā augumā, pār nevaldāmi drebošajām lūpām izdabūja paskaļu gārdzienu. No acīm izsprāga pāris asaras, kas tik nepiedienīgi šāda vecuma vīram notecēja līdz iesirmajai bārdelei, kas tās kā sūklis uzsūca.

- Ir nu laiks.

Izteicis šos vārdus, Izidors kārtīgi notēmēja ieroci nodevējam krūtīs. Tikmēr Bens, izbailēs daudz neatpaliekot no viltvārža, novērsa skatienu un aizspieda ausis.

Klakš – atskanēja kluss klikšķis, tad nošvīkstēja mētelis, nodipēja soļi, un apkārtni ietina ārkārtīgi spoža gaisma. Līdz ausīm nonāca apslāpēta svelpjoša skaņa un Pasaule izgaisa. Gluži kā ģībonī, zēna acu priekšā nomirgoja pāris tumši plankumi, prātā vēl paspēja uzvilnīt pāris ar sazvērestībām saistītu domu, sagriezās galva, bet tas tad arī viss, jo tālāko zēns vairs neatcerējās.