Stāsta ceturtā nodaļa ir klāt. Par godu notikumu virziena maiņai ieliku arī jaunu "vāka" bildīti. Lai kā man nepatiktu, tomēr jau atkal nākas pārtraukt stāstu sarunas vidū, bet, ko nu darīt, ja vien nevēlaties lasīt vismaz 2x garākas daļas.
Atmiņu atsvaidzināt jebkurā brīdī var šeit. Atvainojos par iespējamām kļūdām.
Ceturtā nodaļa
Brīdinājums
- Nē... - Izidors izdvesa. - Tu, tas nevar būt. Bet kā...?
- Pietiks nu dzesēt muti, - apmetnī tērptā vīrieša balss skanēja nepiemēroti cēli tādam noplukušam stāvam. - Atdod grāmatiņu un varbūt paliksi dzīvs.
Stāties pretim ierocim Izidors nejaudāja. Kā jau nepārvarams drauds, tas paklausīgi lika viņam bailīgi pasniegt grāmatiņu uz noskrandušā vīra pusi.
- Ne jau man tu muļķi, - viņa balsī ieskanējās neizsakāms riebums. - Zēnam.
Ar savādi jautājošu skatienu, viņš pasvieda grāmatiņu Benam, kurš trīcošiem pirkstiem to tomēr pamanījās noķert.
- Mierīgāk, - teica svešinieks. - Tavā vietā es nemēģinātu izaicināt likteni. Ja tev reiz lemts zaudēt, tad dari to ar cieņu.
- Cieņa? - Izidors šķita nedaudz atguvies. - Par kādu cieņu tu vari runāt, ja pats slēpies zem kapuces.
- Es neesmu nodevējs, kas baidās, - vārds nodevējs izskanēja neierasti uzsvērti. - Teiksim, ka zināmu apsvērumu dēļ vēlos palikt anonīms.
- Melis, lūk kas tu esi! Netici viņam Ben.
- Kā tu uzdrošinies? - ierocies svešinieka rokā dusmās nodrebēja. - Jūs esat tik zemisks, ka vārdos gandrīz vai izteikt nav iespējams. Tu neesi pelnījis pat zēnu uzlūkot, kur nu vēl runāt. Bet tādam tārpam kā tev tas gan neko nenozīmē ko?
Abi vīrieši, naida pilnām acīm, urbās viens otrā tā, ka likās mēģina nogalināt ar skatienu vien. Svešinieka stāvs, gan pret debess malu vērtās melns kā ogle, tādēļ seju redzēt nebija iespējams. Bet viņa vārdi pauda tādu necieņu un riebumu, ka pat gaiss likās sabiezējis.
Izidors neatbildēja, tomēr viņa sejas izteiksme rādija, ka domas galvā vārīties vārījās.
- Tu esi gļēvulis un nodevējs, - svešinieks turpināja. - Es pat nezinu kā tev vispār izdevās tikt tik tālu. Bet lai nu paliek. Šodien rēķini beidzot tiks kārtoti reizi pār visām reizēm.
Izidora sejā atausa baiļpilna neticība. Acis iepletās bailēs un mutes kaktiņā raustījās kāds muskulis. Izskatījās, ka viņa smadzenes neveiksmīgi mēģina sagremot kādu informācijas devu, ko pasvieduši svešinieka vārdi. Mulsi blenžot uz paša krūtīm pievērsto ieroci viņš vāri izdvesa: - Nē... Tas neesi tu. Tu esi miris.
- Nemelošu un teikšu, ka sākumā man likās, ka tā būtu bijis labāk. Mani izglāba vien nieka nejauša sagadīšanās. Kopš tās reizes, es nosolījos to reiz izdarīt. Drūms, tomēr spēcīgs dzinulis, tas vilka mani uz priekšu atmaksāt rēķinus un atrast vainīgo, atrast tevi. Tiesa, tad es nezināju, ka vainīgais izrādīsies tieši tu. Visus šos gadus kā rēgs klīdu pa šo dievu pamesto Pasauli. Es gribēju nomirt. Ielīst stūrī un tur klusiņām satrūdēt, atzīt sakāvi. Bet es nespēju. Man bija jāatrod vainīgais. Es alku pēc atriebības, ko nu grasos veikt. Pat murgos prāts man piespēlēja visneiedomājamākās un slimākās atriebes veidus. Bet tagad, - balss kļuva nedaudz rāmāka, - kad esmu tevi atradis, tas liekas pārāk vienkārši. Atliek tik vien kā nospiest gaili. Tu esi pelnījis izdzīvot visu to, ko jutu es. Žēl gan, ka tas man neizdosies. Bet pirms tevi nogalinu, ieviesīsim mūsu mazajā atkalredzēšanās ballītē nedaudz patiesības. Ben, - viņš vērsās pie zēna, kurš, mazs un melns, bija centies nobēdzināties kaut kur tālāk no acīm.
Šķita jau, ka ierocis teju tiks pievērsts Bena krūtīm, kurās tik satraukti pukstēja sirds, bet nē. Tik vien kā uzmetis pēkšņu skatienu, svešinieks jo projām vērīgi turēja graudu pievērstu Izidoram.
- Aizmirsti visu, ko šis vīrs tev tika teicis. Viņš nav nekas vairāk kā sīks nodevējs un viltvārdis.
- K...kā jūs to zināt? - trīcošā balsī ierunājās Bens.
Parakājies pa kabatām, svešinieks izvilka gaismā nelielu saņurcītu papīrīti un pasvieda Benam. Blakus stāvošais Izidors ar mēmām šausmām noskatījās, ka papīrs tiek atritināts vaļā. Tas bija ielūgums. Turklāt ne šāds, tāds, bet ielūgums ierasties uz to pašu sanāksmi, kurā zēns pats tikko bija atradies. Lapas stūrī bija rakstīts arī tās adresāts – Izidors Roalds Loreto.
- Bet, kāpēc?
Pavisam bērnišķīgi un nevainīgi šie vārdi paspruka paši no sevis. Kaut gan neko citu jau arī nevarēja gaidīt. Ārprātīgs domu murskulis pinās caur Bena domu pavedieniem, pa ceļam raudams līdzi visu, kas tam ceļā. Šodien vienkārši bija noticis tik daudz, ka vārdos izteikt nav iespējams.
- Pirms došanās uz šejieni es tiku brīdināts, ka tev zināms mazāk, kā būtu vēlams. Bet man ne prātā nenāca, ka būs tik traki. Es saprotu, ka vietējie dūži, jeb pilsētiņas valde kā viņi sevi dēvē vaiga sviedros cenšas, lai iedzīvotāju ausīs nenonāktu nekas pārsālīts. Tu jautā – kāpēc? Grūti būtu rast vēl vienkāršāku skaidrojumu kā vara. Šis niecīgais Pasaules nostūrītis ir ideāla vieta pašlabuma meklēšanai. Tikai pārsimt iedzīvotāju, nekādu sakaru ar ārpasauli, nožēlojamas tehnoloģijas – lūk, kas pie vainas. Atsevišķiem indivīdiem tas pavisam vienkārši ir izdevīgi. Bet nepārproti mani. Nesāc visus pilsētas valdes darbiniekus automātiski uzskatīt par nodevējiem. Ne jau visi tādi ir. Nu jau es sāku mazliet aizrunāties, bet jā, Ben, - svešinieks piebilda. - Es esmu Izidors Roalds Loreto.
Teikdams šos vārdus, viņš norāva kapuci, atsedzot skatam melnus sapinkājušos matus, dzīves rūdītu seju. Tikai acis likās kā nozagtas. Spoži zilas, tās lūkojās pretim kā divi starmeši. Pilnas saticības un reizē alkām, tās it kā nomierināja, bet kaut kur to spoži zilajos dziļumos slēpa neremdināmas skumjas. Visā visumā vīrieša izdilušais stāvs vērtās draudīgs un varas pilns, bet tomēr..., tomēr viņa balss pauda ko citu.
- Kāpēc es? - Zēna balss ieskanējās mazliet drošāk.
- Krietnu laiciņu atpakaļ, kad biju vēl pavisam jauns un naivs, es šo jautājumu uzdevu sev vismaz desmitrez dienā. Varbūt kļūdos, bet tie varēja būt gadi piecpadsmit, bet šobrīd tas nav svarīgi. Manā dzīvē notika, kas tāds, ko, lai vai kā gribēdams, es neaizmirsīšu nekad. Arī līdz tam mēs tiksim, - viņš iestarpināja. - Pēc tika ilga sevis žēlošanas perioda es nonācu pie apskaužami vienkārša un pat smieklīga secinājuma – es pārāk daudz sava laika izšķiedu šaustot pats sevi, tā vietā, lai meklētu risinājumu. Meklē tuneļa sākumu, ne baigas, ja saproti, ko es ar to domāju. Problēma ir jānogriež tās saknē. Tev varbūt liekas, kāda velna pēc es tev to stāstu, bet tu sapratīsi, tikai pacieties. Iespējams, ka tu šobrīd domā apmēram “Par kādām problēmām gan viņš runā, ne jau viņš ir tas, kuram pievērsts ierocis.” Neuztraucies, pret tevi tas netiks pielietots. Situācijās, kad dzirdam par kārtējām zādzībām, pat slepkavībām, mēs lieki nedomājot nosodām uzbrucēju nevis cietēju, nepadomājot par to, ka ne jau vienmēr uzbrucējs ir tas vainīgais.
- Izklausās it kā jūs meklētu attaisnojumu slepkavībai, ko grasāties veikt, - Bens riebumā izmeta. - Kas jūs tāds esat, lai lemtu par otra dzīvību?
- Šis vīrs... Kaut gan vārds “vīrs” viņam šķiet nepiemērots, ir pelnījis mirt vismaz divdesmit nāvēs, jo tieši tik dzīvību viņš atņēmis. Lēmis, par cita dzīvību kā tu to teici, lūk tieši to viņš izdarīja.
- Netici nevienam viņa vārdam, puis! - iekliedzās uz ķerras sēdošais “Izidors”, saņēmis saujiņu drosmes.
- Klusu, - Bens viņu apsauca. - Es neticēšu nevienam no jums, līdz nebūšu dzirdējis kārtīgu paskaidrojumu.
- Nu tad iekārtojies tā ērtāk, jo stāsts nebūs no īsajiem, - Izidors iesāka, nenogurstoši tēmēdams ieroci otram tieši sirdī. - Vispirms man jājautā vai tu zini, kas šobrīd notiek Pasaulē? Es domāju – krietni tālāk no Neonas robežām.
- Cik esmu dzirdējis, Pasaule citviet būtiski neatšķiras.
- Te nu tu kļūdies. Šī mazā “idille” iedvesusi tev nepatiesu priekšskatu. Risinās karš, Ben. Jau daudzus gadu simteņus. Lieki jautāt, vai zini kāpēc. Tik senās vēstures lappusēs gan mēs ilgi nekavēsimies, bet vismaz pāris sīkumi tev ir jāzina. Viss sākās pirms apmēram tūkstoš gadiem, kaut gan precīzu skaitli neviens dzīvs esošais tev nenosauks. Ar to, kā un kāpēc Pasaule tā mainījās, neviens nezina, kaut gan man ir pāris pavedienu. Iegaumē šo vārdu, Ben – mainījās. Un nevis gāja bojā, kā jūsējiem patīk stāstīt.
- Labi, - Bens salti noteica. - Pieņemsim, ka tā. Kas tālāk?
- Tālāk, par nožēlu, man nāksies iegriezties minējumu un pieņēmumu pasaulē. Tas viss sākās tik sen, ka neko precīzi pateikt nevaru. Tas, ko tev stāstu drīzāk ir tādi kā pieņēmumi, vai vismaz vadlīnijas pie kurām pieņemts turēties. Vai tu zini leģendu par mūžības svētnīcu? - viņš mierīgi piemetināja.
- Jā, - Bens atbildēja. - Bet kāpēc jūs man to jautājat?
Tā bija teiksma par Pasaules rašanos. Tajā vēstīts, ka kaut kur uz šīs Zemes, cilvēku acīm apslēpta, atrodas mūžības svētnīca, kurā atrodas tās dzirksts, dvēsele vai nu kā kuram patīk to saukt. Runā, ka to apsargājot visdīvainākās radības un spēki, kādus cilvēkiem savu mūžu redzēt nav lemts. Protams, ka pašas svētnīcas atrašanās vieta tā arī palika miglā tīta, un ne vienam to arī nekad nebija izdevies izzināt. Galu galā tā bija tikai leģenda, ko vecāki mēdza stāstīt saviem bērniem kā vakara pasaciņu, tāpēc skaidri saprotams, ka nopietni to neviens neuztvēra.
- Ja nu es tev teiktu, ka tā nemaz nav tikai leģenda?
- Tad es domātu, - Bens atbildēja, - ka jūs man stāstāt pasaciņas.
- Tieši tā, - Izidors iesaucās.
- Bet, pagaidiet, - Bens nesaprata. - Vai tad jūs tikko nebijāt tas, kurš mēģināja pierādīt pretējo?
- Jā un nē. Bet, lai cik muļķīgi tas neliktos, tieši tā dēļ risinās šis karš.
- Karot teikas dēļ? - Benam tas likās nedaudz smieklīgi. - Bet tas taču ir muļķīgi.
- Ne jau pašas teikas dēļ. Pievērs vairāk uzmanības detaļām, Ben. Ja noņemam visus izskaistinājumus, pāri paliek kas? Dvēsele, Ben, - viņš piebilda pēc neilgas pauzītes. - Dzirksts, spēka avots,lai vai, kas tas būtu.
- Jūs taču neticat, ka kaut kur nobāzta, šajā Pasaulē atrodas kaut kāda dvēsele. Tās taču ir pilnīgas muļķības.
- Jā, Ben. Es nevaru tevi nosodīt, jo pats, pirmo reizi izdzirdot šos vārdus, nosmējos vien. Bet tu palaidi garām vienu ļoti svarīgu faktu. Atradās, nevis atrodas. Vai nav dīvaini, ka cilvēki karo dēļ dvēseles? Nu, vai beidzot saproti, ko es domāju?
