Jaunā Pasaule 3.nodaļa(1)1

Trešā nodaļa

Svešinieks

Bens stāvēja, turēdamies pie reliņiem, kuģa priekšgalā. Tas bez problēmām šķēla viļņus, kas bezspēcīgi sitās pret ķīli. Šalca vējš, garām lidoja dažādi nepazīstami putni, bet tas nebija svarīgi. Galvenais tik uz priekšu, kur visam gals un reizē sākums. Savāda nolemtība māca zēna sirdi. Tam beidzot pār visām reizēm ir jābeidzas.

Vēl pēdējo reizi pametis skatu atpakaļ, Bens pārliecās pāri reliņiem, lai skatītu savu naidnieku vaigā. Rokas drebēja kā apšu lapas, ceļgali ļodzījās un vēderā kaut kas nejauki griezās. Dīvaini. Tikai prāts palika bezjūtīgs kāds bijis. Tas zināja, kas darāms. Zēns atlaida rokas no metāla reliņiem, kas saldēja tā, ka šķita, daudz netrūks un sāks dedzināt. Viņš zināja, ka viss tika izšķirts jau brīdī, kad pēdējo reizi tika pavēries atpakaļ. Nebija neviena, kas viņu apturētu. Kritiens ilga vien dažas sekundes, bet šķita, ka pagājusi vesela mūžība. Saputotais ūdens nāca ar vien tuvāk. No sakultajām putām izveidojās milzīga cilvēka seja un atpleta muti. Bens bailēs iepleta acis un centās cik, ne cik izgrozīties, bet bija jau par vēlu. Līdz sadursmei nebija palicis vairāk par sekundes simtdaļu, bet tas arī bija viss.

Zēns uztrūkās sēdus gultā nosvīdis slapjš un sapinies segā. Palags – galīgi izvandīts pa pusei gulēja uz grīdas blakus tik pat piesviedrēram spilvenam.

- Stulbs sapnis, - Bens īgni nodomāja. - Tas bija licies tik īsts.

Sulīgi nolamājies, viņš miegaini pieslējās kājās un sāka vākt kopā izsvaidītās lupatas. Svaidoties pa gultu, viņš laikam bija arī izvandījis drēbju kaudzīti, ko iepriekšējā vakarā bija nolicis tur pat gultas kājgalī. Sadzinis rokā pāris zeķes, viņš gribot, negribot atzina, ka tumsā nekāda lielā meklēšana nesanāk, tāpēc aizlāčoja līdz istabas otram galam un nospieda gaismas slēdzi.

Zēns jau gatavībā bija paspējis aizžmiegt acis, lai paglābtos no spožas gaismas uzbrukuma, bet nenotika pilnīgi nekas. Tumsa aiz acu plakstiņiem palika kāda bijusi.

- Kas tad šoreiz, - viņš pusbalsī nopūtās, slēgājot gaismas slēdzi turp un atpakaļ.

Lieki teikt, ka tas nelīdzēja. Neko tādu Bens vēl nebija pieredzējis. Vismaz, cik pats zināja, jo reizes, kad nakts vidū būtu slēdzis gaismu varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Starp metāla logu slēģiem nemanīja ne mazākās gaismas svēdriņas, tādēļ zēns secināja, ka rīts vēl tālu. Arī rosību aiz sienas, vai kut kur lejā saklausīt nevarēja. Droši vien visi vēl gulēja cieši aizmiguši un tāda problēma kā elektrības neesamība tā vien palika kaut kur otrajā plānā.

- Savādi, pat ļoti savādi, - Bens nodomāja, nevarēdams izmest no prāta domu, vai ir vienīgais, kas palicis bez elektrības.

Spuldzītes vaina tā nevarēja būt. To zēns zināja droši, jo iepriekšējā vakarā to bija lietojis uz nebēdu. Arī nekādu uzliesmojumu vai tik raksturīgo klikšķi ar kādu lampiņas mēdz izdegt viņš manījis nebija. Žēl gan, ka tumsā to pārbaudīt bija tik pat viegli, cik atrast izsvaidītās drēbes.

Domīgi savilcis pieri grumbās Bens, tumsas ieskauts, stāvēja kaut kur istabas vidū. Nekas nenāca prātā. Viņš nodomāja vai nevarētu noskriet lejā paklausīties, bet, paraustījis durvju rokturi, atskārta, ka tās bija slēgtas. Dusmīgs pats uz sevi, zēns no atmiņu apcirkšņiem ivilka pa ausu galam dzirdētu frāzi, kurā Fišeres kundze liedzās atstāt Benu bez uzraudzības. Šķiet, ka negribēdama jaunas nepatikšanas, vecā kundze bija izdomājusi uz nakti durvis pieslēgt.

Tukši blenžot sienā, Bens aptvēra, ka tas uz, ko jau kādu brīdi bija bezmērķīgi raudzījies, izrādījās neliels gaismas plankumuņš. Bet no kurienes? Jaunā pavediena iedvesmots, zēns strauji apcirtās apkārt. Starp dzelzs logu slēģiem vīdēja mazs gaismas punktiņš.

Zēns akli aiztaustījās līdz logam un atvēra to vaļā. Saltais nakts gaiss ieplūda istabā, aizdzīdams pēdējās miega paliekas. Pievilcis pilnu krūti vēsuma, Bens piespieda ausi pie aukstā metāla. Beidzis dīdīties un apradis ar salto gaisu, zēns ieklausījās nakts klusumā.

Kut kur tepat netālu skanēja klusa dūkšana. Ieskanējās arī kāda balss. Tā mijās kopā ar dūkšanau, tāpēc atsevišķus vārdus izšķirt nebija iespējams. Skaidra vai nē, bet balss tomēr pauda vienu, proti – kāds bija te pat ārā. Iespējams, ka šis kāds bija vainīgs pie strāvas zuduma. Labi ieklausoties, varēja dzirdēt arī savādus mehāniskus klikšķus, kas brīžiem caurstrāvoja vispārējo dūkšanu. Taču, ne cik ilgi skanējusi dunoņa apklusa. Dzirdams vairs nebija pilnīgi nekas. Arī mazais gaismas punktiņš bija pazudis.

No istabas otra gala atskanēja kluss tikšķis un iedegās gaisma. Tik spoža un spēcīga salīdzinājumā ar tumšo nakts melnumu tā koda acīs. Bens aizžmiedza acis, bet bija jau par vēlu. Krāsaini gaismas punktiņi laiski dejoja pa plakstiņu iekšpusi.

Aizklumburējis līdz gaismas slēdzim un to nospiedis, Bens atvēra acis. Beidzot atkal tumsa. Lai gan gaismas ņirba acīs vēl turpinājās, sajūta bija krietni patīkamāka. Atvieglots, ka elektrība atgriezusies, zēns ielīda gultā un jau otro reizi šajā naktī mēģināja iemigt. Jāatzīst, ka tas nenācās viegli. Vispirms, jau dēļ loga, ko bija aizmirsis aizvērt viņam nācās vēlreiz pamest gultu, bet pārējo nakts daļu iemigt traucēja tik pat dīvaini sapņi kā iepriekš.

***

Rīts pienāca ātrāk nekā gribētos. Pusizgulētā nakts bija krietni pabojājusi zēna omu. Saraucis degunu, viņš nosvieda segu un izkāpa no gultas. Labā kāja uzdūrās kaut kam mīkstam. Tas izrādījās džemperis, ko naktī pats vien bija izspārdījis no gultas un tā arī aizmirsis savākt. Arī pārējās mantas gulēja tepat zemē. Staigādams apkārt pa istabu un raudams mugurā drēbes gabalus, (viena no zeķēm izrādījās uzmesta pat uz galda) zēns savāca visas izvandītās drēbes un salikta kaut necik glītā kaudzītē uz gultas gala.

Istabas durvis bija vaļā. Fišeres kundze, šķiet, bija nospriedusi, ka dienas laikā pati spēs tikt galā ar palaidni. Bens noskrēja lejā pa vītņu kāpnēm un taisnā ceļā devās uz ēdamzāli, kur viņu sagaidīja jau ierastā rosība. Nosēdies tajā pašā telpas stūri, kur pirmoreiz šeit ieradies, zēns sastūma māgā varen gardu sēņu sacepumu.

- Paēd vien kārtīgi, - Fišeres kundze negaidīti bija pieslīdējusi pie galdiņa. - Šodien tev nāksies nedaudz pastrādāt.

- Par ko tad? - Bens zīmīgi jautāja?

- Netēlo nu nezinīti, - Fišeres kundze smaidot atbildēja. - Es te tā padomāju, ko Viktors teica un...

- Kāds Viktors? - zēns viņu pārtrauca.

- Viktors Gormens saprotams. Tas pats, kas tevi tik laipni atgādāja šurp.

- Jā, labi jau labi, es saprotu.

- Un tā lūk, - Fišeres kundze turpināja, - es apsvēru viņa padomu piešķirt tev mājas arestu uz nedēļu vai divām un nosliecos par labu zelta vidusceļam. Tas ir – pusotra.

- Pusotra nedēļa? - Bens sašutis iesaucās. - Bet Fišeres kundze, ko es sadarīšu pa visu šo laiku.

- Sadarīsi gan manu zēn. Esmu ieplānojusi tev dažu labu darbiņu. Nekas sarežģīts, bet pamācošs gana.

- Kas tieši?

- Ak, šodien esmu ieplānojusi ko pagalam vienkāršu, - Fišeres kundze mātišķi noteica. - Es domāju, ka mēs varētu sākt ar grīdām.

- Kas ir ar grīdām?

- Jāslauka saprotams. Šodienai pietiks ar atpūtas telpu, rīt turpināsi pārējo. Slota ir tur stūrī, vari sākt kad vēlies, - viņa piebilda un uzgriezusi zēnam mugura aiztipināja apraudzīt pārējos bērnus.

- Nu vai zini, - Bens pusbalsī izmeta. - Saslauki to, saslauki šito. Viņai jau viegli teikt, tā istaba taču ir milzīga, - zēns nodomāja, funktierējot cik stundu tas viņam prasīs.

Karote vēl pēdējo reizi noklaudzēja zupas šķīvī, un Bens slinki pietrausās kājās, lai, aizvilcies līdz virtuves stūrim, paķertu slotu.

Tīrīšana negāja viegli. Putekļi ne par ko nevēlējās atstāt savu dzīvesvietu. Dažs labs, pat bija tā piekaltis, ka ar slotu vien nost nebija dabūjams. Izskatījās arī, ka grīdu kāds bija pamanījies ne tikai piemētāt ar atkritumiem, bet arī pievemt. Vismaz tā izskatījās pie galdiņa mazāko bērnu stūrītī. Vislielākās raizes sagādāja jaunākie bērni, kas, nemitīgi smiedamies un skraidelējot apkārt, reizumis iekāpa Bena rūpīgi saslaucītajās putekļu čupiņās. Tā nu Bens berza un slaucīja, līdz sviedri pār muguru tecēja aumaļām. Kurš būtu iedomājies, ka tik apnicīgs darbs var būt arī tik nogurdinošs. Kad beidzot darbs bija paveikts, zēns atmuguriski atkrita vienā no noplukušajiem atpūtas krēsliem. Pēc brīža pienāca arī Fišeres kundze.

- Saslaucīji gan ko? - viņa smiaidīdama jautāja drīzāk pati sev nekā benam. - Es jau nodomāju, ka būsi padevies tik ilgi strādājot.

- Pat nepaspēju piekust, - zēns izaicinoši atbildēja.

- Ej nu vien augšā atpūties, - viņa noteica, paņemdama no Bena slotu.

Zēns atgriezās savā istabā, atvēra logu un apsēdās krēslā pie galdiņa. Drēbes vēl savilkušās putekļiem,kas vēlīnā saules gaismā meta smalkas vērpetes, bet tas nebija no svara. Tā vai tā pati istaba nebija daudz tīrāka. Arī zirnekļa tīkls, nu jau pamatīgas melones lielumā, šūpojās pie griestiem.

- Ko lai tagad dara? - Bens izmisīgi nodomāja.

Veselas desmit dienas ieslodzījumā. (Fišeres kundze, par laimi, skaitli bija noapaļojusi uz leju) Prātā nenāca nekas kaut cik jēdzīgs, izņemot gaidāmo cīņu pret putekļu lēveņiem, ko gan grūti nosaukt par jēdzīgu. Grūti pateikt, vai mēģinādama nodarbināt Benu ar visām šīm garlaicīgajām nodarbēm Fišeres kundze bija centusies aizgaiņāt zēna domas prom no klejošanas pa pilsētas ielām. Ja tā, tad viņa kļūdījās. Zēns vienkārši nespēja nedomāt par redzēto uzplaiksnījumu debesīs, elektrības zudumu un... Džūliju? Vai tiesa, ka viņam, zēnam, kas tik neievērots un vientuļš, tika pavadījies lielāko daļu savu skolas gadu, bija parādījies draugs? Īsts draugs, ar ko ko pārmīt kādu vārdu un aprunāt kopīgas likstas un slēptākās domas. Nevarēja noliegt, ka, saticis meiteni tikai vienu vienīgu reizi, viņš nedaudz pārspīlēja, bet tomēr... Tomēr piedzīvotais nevarēja tapt aizmirsts.

Garlaicības mākts, Bens paķēra kādu apdriskātu baltu lapu, zīmuli un sāka zīmēt. Vienkārši tāpat. Nekāds mākslinieks viņs nebija un zīmēšanu nekādā gadījumā neuzskatīja par vienu no savām iemīļotākajām nodarbēm, bet nekādus citus izklaides veidus iedomāties viņš nespēja. Zīmējumi sanāca mazliet greizi, vietām sašvīkāti un, katrā ziņā ne pārāk labi tāpēc Bens ķēpājumiem meta mieru, lai tā vietā vērtos ārā pa logu.