Jaunā Pasaule 2.nodaļa(3)4

Otrās nodaļas trešā daļa

Ielūgums

  ...Lejā iečīkstējās durvis un noklaudzēja steidzīgi soļi. Kāds bija ienācis mājā. Bens piespieda ausi pie durvju spraugas un saprindzināja dzirdi. Soļi nāca ar vien tuvāk, nācējs nešaubīgi devās augšā pa kāpnēm. Noliecās durvju rokturis. Bens ātri palēca nost no durvīm, tā lai tām atveroties viņš paliktu piesegts.

   Par laimi, nācējs nepagriezās, lai pēc sevis aizvērtu durvis. Tā bija meitene. Vismaz tā varēja spriest pēc zeltaini brūniem matiem, kas kārās pār muguru. Meitene piegāja pie loga un palūkojās pa to ārā, tad paņēma salauzto krēslu, kas mētājās turpat blakus, nostatīja to kaut cik stabili un apsēdās. Savukārt, Bens savā aizdurvē bija nostādīts nejēdzīgi dīvainā situācijā. Ja viņš pēkšņi izlīstu no sava stūra, meitenei tas nozīmētu bezmaz vai sirdstrieku. Ja mēģinās izlavīties un viņu pamanīs bija vēl sliktāk, bet katrā ziņa labāk par “Čau, es te tā stāvēju”. Izvēle nebija nekāda dižā, jo galu galā meitene griezīsies arī atpakaļ, tāpēc Bens nolēma riskēt un mēģināt izlavīties no istabas, bet jau pēc pirmā soļa nodevīgi iečīkstējās grīdas dēlis. Kādu sekundes simtdaļu zēns ar bažām vērās uz meiteni, it kā gaidīdams viesuļvētru, vai vismaz cunami.

   Salauztais krēsls aizlidoja pa gaisu, izskanēja virkne spalgu spiedzienu un notika vēl vismaz ducis tikpat haotisku notikumu, pirms viņa vispār apmetās apkārt un ātri noberot kaut ko, kas pirmajā brīdī izklausījās apmēram pēc “čumbavumba”

   - Kastuesikotevvajag? - viņa atkārtoti nobēra.

   Bens vainīgi vērās pretī, viņš skolā bija manījis šo meiteni, bet viņas vārdu nezināja. Gaiši brūnajiem matiem pieskaņotās tikpat brūnās acis bailīgi urbās Benā. Šķiet, vajadzēja sevi nodot tiklīdz viņa ienāca telpā tādejādi aiztaupot lielāko ļaunumu. Viņš saprata, ka pēkšņa parādīšanās no aizdurves nebija labākais veids, kā parādīties, bet meitenes uzdotais jautājums lika runāt pirmais.

   - Kas es esmu? - sarkastiski jautāja Bens. - Man tas drīzāk būtu jājautā tev? Kāpēc esi šeit?

   - Es... bet...

   - Domāji, ka māja ir pamesta? - Bens pārtrauca meiteni pusvārdā. - Atnāci pakaļ vēl kādām mantām? Man tevi diemžēl nāksies apbēdināt. Redzi, šeit vairs gandrīz nekas nav palicis, tas ir, ja vien tu nevēlies to kurpi? – Bens norādīja uz sarepējušo apavu.

   - Es nezogu, - asarām sakāpjot acīs, teica meitene. - Pagaidi? Tas esi tu? Nu... kam...

   Teikumu līdz galam viņa tā arī nepabeidza, tikai bijīgi vērās Benā, kurš centās neskatīties meitenei acīs. Laikam jau arī šo nelielo bijības mirkli pietika, lai viss kļūtu skaidrs.

   - Ak, piedod!

   - Ir jau labi, - Bens klusītēm noteica. - Galvenais ir tikt pāri pašam sev. Ironiski, ka pirmais, kuram žēl ielaužas manā mājā. Bet saki godīgi – ko tu te dari?

   - Man tiešām žēl, - notraukdama asaras, teica meitene, - ka... nu tu zini, Nav godīgi, ka citi to izmanto savtīgiem mērķiem. Es tiešām nezinu, kas paņēma tavas mantas, bet es dzirdēju, ka māja tiekot izmantota kā noliktava un man vienmēr ir gribējies paskatīties pāri mūrim. Šajā pilsētā nav daudz vietu, no kurām tik skaidri var redzēt to, kas ir tur ārā un tā es teicu sev, ka tas nav nekāds noziegums un tad nu – esmu šeit. Bet, ko tu domāji ar “pirmais, kuram žēl”? Vai tiešām neviens...

   - Nē, - strupi noteica Bens.

   Šajos pāris teikumos izskanēja tik daudz Benam pašam pazīstamu sajūtu, ka dusmas, pašam negribot, zaudēja to iepriekšējos apmērus. Viņš nekādi nevarēja nepamanīt aizrautību, ar kādu meitene runāja par ārpasauli. Bens pats vairāk par visu šajā istabā mīlēja ainavu, kas paveras aiz loga un vēl mazs būdams, bija paspējis nevienu reizi vien domās izspēlēt kārtējo piedzīvojumiem bagāto ceļojumu plašajā Pasaulē.

   - Vai tu kādreiz esi domājusi, kā tas ir – tur ārā? - nu jau pavisam mierīgi jautāja Bens, cerot vēlreiz pārbaudīt dzirdēto.

   - Ai.. jā. Kad biju maza, es naktī mēģināju izlavīties no mājas, - meitene teica, pat nepievēršot uzmanību pēkšņajai toņmaiņai Bena balsī, - bet man protams nekas neizdevās. Tagad es zinu, ka doma bija muļķīga, un man tā vai tā neizdotos tikt ārā no pilsētas. Mamma vai zemes spēra gaisā. Tik noskaitušos es viņu vēl nebiju redzējusi. Katrā ziņā apsēsties es vēl ilgi nevarēju.

   - Smalki, - iesmējies, teica Bens.

   Dusmas bija gājušas mazumā un nojauta - pilnībā apstiprinājusies. Arī viņš pats karsti vēlējās uzzināt ko vairāk. Tupēt četrās sienās zēnam galīgi negāja pie sirds, viņš bija dzimis brīvībai un šajā necilajā Zemeslodes nostūrī jutās kā krātiņā iespundēts putns.

   -Klausies, - pasliedams galvu, teica Bens. - Ja mēs te tā runājam, vai drīkstu uzzināt tavu vārdu?

   - Jā protams, - meitene iesmējās. - Džūlija Velsa. Un tu? Bens vai ne?

   - V...

   - Vilkinss, - Džūlija izrāva Benam vārdus no mutes.

   - Kā tu zini? - viņš jautāja.

   - Nu par notikušo, taču, ir zināms gandrīz visiem vai ne? Piecu pazudušo cilvēku vārdi nevarēja tā vienkārši palikt nepieminēti. Bet šobrīd mani uztrauc kas cits. Vai drīkstu uzdot personisku jautājumu?

   Personīgs jautājums pēc savādās iepazīšanās nebūt nebija tas, ko Bens būtu gaidījis, bet pēc neilgas pauzes viņš viegli pamāja ar galvu, no visas sirds cerēdams, ka tas nebūs saistīts viņa minstināšanos aizdurvē.

   Bet, tiklīdz meitene ierunājās, Bens varēja atviegloti uzelpot, jo šo dīvaino misēklīti viņa pat negrasījās apspriest. Tā vietā nāca jautājums, ko Bens pats pagājušo dažu stundu laikā bija paspējis sev uzdot neskaitāmas reizes. Viņa teica: - Man ir mazliet neērti tev to prasīt, bet tas vienkārši pārāk krīt acīs. Tu galīgi neizskaties tā kā tev vajadzētu būt. Es domāju – pēc visa, ko tev nācies pārdzīvot tu neizskaties pēc kāda, kurš būtu piedzīvojis... nu... tu saprati.

   Bens pamanīja, ka vārds “zaudējumu” palika neizrunāts. Džūlija tikpat labi varēja neskatīties Benā tik baiļpilnu skatienu, it kā viņš tūlīt sāktu raudāt, un mierīgi pabeigt teikumu līdz galam. Zēns juta, ka pat izrunāts skaļi šis vārds nemainītu gandrīz neko, ja nu vienīgi aiztaupītu šo nelielo, neveiklo pauzīti.

   - Jā, es arī par to domāju, - viņš teica. - Man vienkārši ir tāda sajūta, ka te kaut kas neiet kopa. Ja ticam, ka konvojs ievēroja parasto maršrutu nekam nevajadzēja notikt. Es domāju – šeit taču nekā pārāk bīstama nav. Jā protams, ka drupās daudz kas var gadīties, bet ne jau ar pieciem vīriem reizē. Zinu, ka reizi pa reize nākas sastapties ar kādu zirnekli vai ko tamlīdzīgu, bet tas nav nekāds lielais kavēklis. Katrā ziņā nekā bīstamāka šeit nav, vai vismaz nav bijis. Es domāju, ka pie vainas ir kas cits. Visticamāk, ka nojuka kāda no mašīnām, un viņi bija spiesti pārlaist nakti ārā, kamēr to salabos.

   - Tev nešķiet, ka arī viena salūzusi mašīna nav nekāds iemesls pārlaist nakti ārā? - bilda Džūlija. - Viņi pavisam mierīgi varēja to pamest un pārsēsties pārējās. Ja tā ir tik svarīga, pēc tās varēja atbraukt rītvakar, tas ir – šodien.

   - Tas bija tikai minējums, - nepacietīgi bilda Bens. - Tikpat labi tas varēja būt kaut kas cits, bet vai nav vienalga. Domu tu saprati. Šeit vienkārši nav nekā tāda, kas varētu viņus aizkavēt.

   - Es nezinu... Nepārproti, es nevēlos izklausīties pēc baigās pesimistes, - meitene izvairīgi noteica. - Bet fakti runā paši par sevi. Viņi vienkārši neatgriezās. Nav jau teikts, ka miruši, bet tomēr nakts ārā nav joka lieta. Zinu, ka mūsu galā līdz šim nekas nopietnāks par ēnām vai zirnekļiem nav bieži nav manīts, bet...

   - Ēnas? - Bens pārfrāzēja.

   - Neesi dzirdējis? - izbrīnīti jautāja Džūlija. - Tās ir tādas kā nelaimes vēstneses. Pašas par sevi pilnīgi nekaitīgas, bet kuram gan patīk, ja tev līdzās pa zemi visu laiku slīd ēnas bez reāla ķermeņa. Pat apmākušās dienās tās var redzēt. Saulesgaisma tām nekaitē. Kā jau teicu, tām nav pastāvīga ķermeņa, tādēļ tās it kā pielīp cilvēkam, jo tām ir vajadzīgs kāds avots, no kā vairot spēkus. Ēnas uzvedas gluži pretēji dzīvam organismam. Piemēram, ja tu stāvi ārā saulē loģiski, ka tev ir arī ēna, tātad tā nevar eksistēt bez tevis paša. Ēnām tas ir tieši pretēji – ir tikai nospiedums bez paša ķermeņa, tādēļ esot cilvēku tuvumā tās it kā uzlādējas.

   - Jā, - domīgi novilka Bens reizē pārlaižot skatienu apkārt telpai, it kā cerēdams uz sienām ieraudzīt kādu kustīgu pleķīti. - Saskrieties negribētu. Ironiski vai ne? Cilvēkam visvairāk bail ir tieši no pašām bailēm, un rādās, ka šīs ēnas tieši to arī veicina.

   - Nevar nepiekrist, - noteica Džūlija.

   - Starp citu, - turpināja Bens.- Ko tu gribēji teikt pirms tevi pārtraucu?

   - Ko tieši?

  - Kad stāstīji, ka tuvumā nekas draudīgāks neesot redzēts, bet? Bet kas?

   - Ā, tu par to, - meitene atminējās. - Es gribēju teikt, ka šo radījumu kļūst vairāk. Tieši vakar dzirdēju kā vecais Henrijs bļaustās, ka redzējis kaut ko planējam pāri pilsētai.

   - Henrijs? - Bens iesmējās. - Vai tas gadījumā nav tas pavecais vecis ar pliko pauri? Vienīgais, ko varētu redzēt planējam ir tieši viņš pats piektdienas vakarā. Galu galā, vai tad tas arī nebija viņš, kurš nakts vidū sacēla kājās visu pilsētu, jo zem viņa gultas kaut kas elpojot, kas beigās izrādījās paša suns?

   - Jā, var jau būt, ka pēc pirmā acu uzmetiena nešķiet,ka viņam prātā vairāk kā melns aiz naga, - domīgi teica Džūlija. - Bet ir vērts ieklausīties.

   - Es gan nezinu. Tās suņusēnes, ko viņš sastādījis...

   - Kāda nozīme viņa dīvainībām? - Džūlija pārtrauca Benu. - Aizmirsti pašu večuku un padomā pats. Nav svarīgi kurš ko redzējis. Vai tad tu nejūti? Kaut kas mainās.

   Bens nopūtās un paskatījās ārā pa logu. Pēdējo dienu laikā bija noticis tik daudz, ka kaut kam citam pievērst domas bija praktiski neiespējami. Tomēr, ja tā labi padomā, zēns spēja atsaukt atmiņā pāris reizes, kad dzirdējis kādu sodāmies par kaitēkļu savairošanos dārzā vai biežāk manītām anomālijām...