Sveiki visiem. Esmu nelielu atvainošanos parādā tiem nedaudzajiem, kam interesē, ko daru. Pēdējās dienās man nebija pārāk daudz brīva laika, tādēļ rakstīt nevarēju.
Pārējās daļas meklē manā profilā. jau iepriekš atvainojos par kļūdām.
Zināmu apsvērumu dēļ man nācās pārtraukt iepriekšējo nodaļu dialoga vidū, bet ceru, ka neņemsiet ļaunā, jo atmiņu jebkurā brīdī var atsvaidzināt pārlasot iepriekšējo daļu.
Otrās nodaļas otrā daļa
Ielūgums
- Sargtornim? - pārsteigts jautāja Bens. - Neesmu par tādu dzirdējis.
- Tas ir tāds kā mazs nocietinājums ārpus pilsētas. Sargi tur mēdz atstāt kādu lietu, ko uzreiz nevar atvest šurp.
- Bet tad jau...
- Viņš varētu būt tur? - pabeidza Artūrs. - Redzi, es negribu tevi sāpināt, bet kādēļ tad viņš vēl joprojām nav atgriezies. Es domāju, gaisma ir uzaususi un tā.
- Bet, ja nu kaut kas viņu kavē? Varbūt viņš ir iedzīts slazdā. - Bens minēja.
- Ben, viņš nebija vienīgais. Pieci bruņoti vīri nevar tā vienkārši tikt iesprostoti. - Nervozi noteica Artūrs.
- Labi, ja jau tu gribi, lai viņi ir miruši, lai tā būtu. - Dusmās izspēra Bens un, nomezdams karoti pustukšajā zupas šķīvī, piecēlās kājās, un steidzās prom.
- Ben, uz kurieni tu? Tu, taču zini, ka pus deviņos visiem jāsapulcējas pie izejas. - atskanēja satraukta sievietes balss.
- Man vienalga. - klusu izmeta Bens, pat nepievērsdams uzmanību Fišeres kundzei.
Viņš izspērās no ēdnīcas, pa ceļam apgāžot vienu no daudzajiem nevienādajiem soliņiem, izsteidzās cauri atpūtas telpai un taisnā ceļā devās uz savu istabu. Ar spēku aizcirta durvis, likdams kādam pārbiedētam zirneklim sapīties pašam savā tīklā, ko tas tik cītīgi bija veidojis lielāko daļu dienas. Bens apsēdās uz savas gultas un saņēma galvu rokās. Pa to šaudījās vairums nesakarīgu domu, liekot galvai nejauki pulsēt. Zēns atcerējās lasījis kādā žurnālā faktu, ka smadzenēs vietas pietiekot trīs cilvēka mūžiem. Šobrīd tie likās tīrākie meli, jo šīs uzmācīgās domas uzbruka Benam ar vien jaunu spēku, aizmiglojot veselo saprātu un liekot pārdzīvot dzīves šausmīgākos notikumus vēl un vēl.
Nāves gadījumi bija notikuši arī iepriekš, bet ne tā kā tagad. Bens ienīda šo pasaulē pastāvošo kārtību. Kādēļ, gan tā nevarētu būt tāda kā agrāk? Ar milzīgām, cilvēku pilnām pilsētām, debesskrāpjiem un, pats galvenais, bez raizēm, ka katra jaunaustošā diena var būt pēdējā. Zēns atminējās skolā redzētās fotogrāfijas ar smaidīgu ļaužu pūļiem, augstceltnēm un automašīnu straumēm. Viņš nezināja ne to, kāpēc liktenim bija labpaticies pārveidot Pasauli līdzīgu karalaukam, kurā katra diena prasa atdot savus spēkus izdzīvošanai, ne arī to, kas pie tā vainīgs.
Bens pacēla galvu pretī apskretušajam istabas logam. Pa palodzi joprojām bungoja lietus piles un tālumā uz dzelttenīgā horizonta vīdēja varavīksne. Netipiski jaukais laiks itkā smējās par Benu un viņa jūtām. Viss kopā uzdzina nelabumu un bezcerību.
Pie istabiņas durvīm kāds pieklauvēja. Sievietes balss teica: - Ben, vai drīkstu ienākt? Es vēlos ar tevi parunāt.
Bens pagrieza mugury pret durvīm un vērās, laukā pa logu logu, un teica: - Jā... Lai tā būtu.
Durvju rokturis noklakšķēja, un pa tām ienāca Fišeres kundze. Viņa necentās piedabūt Benu atskatīties, bet uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.
- Ben, es saprotu, kā tu jūties. Tev ne no kā nav jākaunas.
- Saprotat? Nedomāju vis. - saraustīti atbildēja Bens.
- Mēs visi esam zaudējuši tuviniekus, - stāstīja Fišeres kundze. - Un tas, ka tu viņu dēļ pārdzīvo ir tikai un vienīgi pašsaprotami. Kad aizgāja mans vīrs Eimoss, es raudāju visu nedēļu. Pat tagad man reizēm tik ļoti pietrūkst viņa pleca.
- Es tikai domāju, - teica Bens. - Kāpēc? Kādēļ visam jābūt tādam? Kāpēc nevar būt tā kā kādreiz?
- Saprotu, ko tu domā. Šo jautājumu es sev esmu uzdevusi neskaitāmas reizes, bet atbildi... atbildi tā arī neesmu uzzinājusi. - Ar grūtībām pabeidza Fišeres kundze. - Ar laiku, cilvēks iemācas pieņemt lietas tādas kā tās ir.
- Ja bija veids, kā visu sačakarēt, ir jābūt veidam, kā to izlabot. - mazliet apņēmīgāk noteica Bens.
- Es ļoti ceru, ka tev ir taisnība. - novilka Fišeres kundze. - Lai nu kā, es taisījos jūs izvest mazliet pastaigāties, bet tu vari palikt šeit, ja vēlies.
Bens neatbildēja, bet dzirdēja, kā aiz muguras noklaudz durvis un tālumā aizskan soļi.
Zēns tikai vēlējās palikt viens. Ar savām domām, sāpēm un ciešanām. Viņam nepatika uzspiest savas bēdas citiem. Grūti aprast ar domu, ka kādam nāktos sabojāt garastāvokli kāda cita dēļ. Benam riebās šī vieta. Viņš šeit bija paspējis pārlaist tikai vienu nakti, bet jutās pilnīgi pārliecināts, ka ar to saistītie notikumi no atmiņas nepagaisīs nekad.
Bens atrāva vaļā skapi un uzmeta mugurā jaku – vienu no nedaudzajiem apģērba gabaliem, kas tur atradās. Viņš klusītēm izslīdēja ārā no istabas. Lejā pirmajā stāvā valdīja pilnīgs klusums, tas nozīmēja, ka pārējie jau devušies pastaigā. Mērojis ceļu cauri atpūtas istabai, zēns nospieda durvju rokturi – tās bija vaļā. Uzmetis ašu skatienu apkārt, viņš uzmauca galvā kapuci un izgāja ielās.
Fišeres kundzi kopā ar pārējiem bērniem nekur nemanīja. Lietus, kas sijāja visu rīta pusi vēl nebija norimis, vēršot tālumā esošās ēkas svešādi izplūdušas.
Bens nezināja uz kurieni doties, bet kāds iekšējs dzinulis automātiski vilka viņu uz priekšu. Bez ierunām paklausījis sirdsbalsij, viņš gliemeža gaitā sāka vilkties uz priekšu. Garām slīdēja nobružātas ēku fasādes, sapuvuši sētas mietiņi un dažnedažādāko krāmu kaudzes. Līdzīgi kā pati pilsēta, vairums ēku lielākā vai mazākā mērā bija iekārtotas kā nelieli nocietinājumi – zemes vaļņi, metāla logu slēģi un žogi, protams bija arī izņēmumi.
Pilsētiņas centrā iela kļuva mazliet platāka un tās nomalēs jūtamais rūdījums nebija tik izteikts. Šeit ielas centrā, apaļā puķudobē vīdēja aizvērušās puķes, ēku sienas bija tīri glīti notapsētas un logi – tīri un neieplaisājuši. Blakus pašai lielākajai un pēc skata pieklājīgākajai mājai slējās karoga kārts, kuras galā augstu gaisā plīvoja bordo sarkans karogs ar baltu svītru pa vidu. Šī māja piederēja pilsētas mēram. Vismaz tā ļaudis bija viņu iesaukuši. Patiesībā mēra pienākumi viņam nemaz nebija jāpilda, jo godīgi sakot, no tiem šeit nebija lielas jēgas.
Pat ejot šādā lēnā gaitā, Bens bija pamanījies panākt Fišeres kundzi kopā ar pārējiem bērniem. Tālumā no miglas bija iznirušas cilvēku bariņa aprises. Negribēdams uzskriet viņiem virsū un tādejādi izvairīdamies no nepatīkamu jautājumu straumēm, Bens nogriezās kādā šaurākā šķērsielā.
Virs ieliņas ķēdēs karājās veca izkārtne. Uz tās, ne visai veiksmīgi, bija uzzīmēts radioaparāts. Zem bildītes atradās neliela melna bultiņa, un ar aplupušiem burtiem bija rakstīts “Elektroiekārtu remonts”. Šeit parasti nonāca visas elektroiekārtas, kas tik atrastas pārmeklējot drupas.
Ieliņas galā Bens nogriezās pa kreisi un turpināja iesākto ceļu. Līdz pilsētas dienvidu galam vairs nebija palicis daudz ko iet. Pat biezās miglas ieskautas, tālumā jau varēja saskatīt aizsargmūra aprises. Šī pilsētas daļa atradās tādā kā ielejā, arī vietas bija krietni vairāk, jo ēkas šeit nerindojās tik cieši cita citai.
Bens apstājās pie kādas divstāvu mājas. Tās fasādi “rotāja” nodzeltējuši vīteņaugi, kas vijās līdz pat jumta korei. Blakus mājai atradās neliels dārziņš, kurā gan nekas neauga. Turpat aizmugurē slējās rupji tēstā akmens siena. Tā bija Bena māja.
Piegājis pie durvīm, zēns nospieda durvju rokturi – tās bija vaļā. Kā jau Bens tika paredzējis – māja bija gandrīz tukša. Ieejas gaitenī atstāti mētājās tikai pāris krēsli, dziļāk istabā varēja manīt arī galdiņa kontūras. Taču, Bens pirmajā stāvā ilgāk neuzkavējās. Pa čīkstošajām kāpnēm uzkāpis uz otro stāvu, viņš piegāja pie kādām durvīm. To vidū rēgojās gaišāks četrkantains plankums, kur reiz stāvēja uzraksts: “Bena istaba” Viņš iegāja iekšā. Arī šeit par nelaimi bija vērojams tik pazīstamais mantu trūkums, kādu varēja novērot arī pirmajā stāvā. No visām lietām, kas šeit reiz atradās, atstātas bija tikai dažas – ar tinti noķēpāts rakstāmgalds, salauzts krēsls un nez kāpēc arī sarepējusi, veca kurpe, kas pavisam noteikti nebija piederējusi Benam...
