Sveiki! Otrā daļa ir klāt.
Šī daļa sanāca nedaudz garāka nekā biju plānojis, bet nav jau tik traki, lai nevarētu izlasīt.
Ja, ir interese, pārējās daļas droši meklējiet manā profilā.
Jau iepriekš atvainojos par kļūdām.
Ir neliela problēma. Iekopējot rakstu spokos no worda pazūd atkāpes. Varbūt, kāds zina kā to izlabot?
Pirmās nodaļas otrā daļa
Beigu sākums
...Pārkāpjot pāri slieksnim, otrā pusē turpinājās vagoniņiem paredzētās sliedes, apkārt tām bija izvietoti pāris nobružāti krēsli, galdiņš un plaukti, kas piekrauti ar dažādām noderīgām lietām; sākot no kafijas automāta, līdz pat aizsargķiverēm, un, nesaprotamu iemeslu dēļ, pat koka spieķim.
- Lūdzu, iekārtojieties ērtāk, brauciens nebūs no īsajiem. Ak jā, un paņemiet šīs, tās, pēc kāda laika, jums noderēs. - teica Frenks, reizē pasviežot ciemiņiem oranžas aizsargķiveres ar pieres daļā piemontētiem lukturīšiem.
Novilcis pats savējo, Frenks nopūtās un aizslāja līdz telpas otram galam , kur atvēra vadības bloka kasti – pilnu ar dažādām, krāsainām podziņām. Viņš jau grasījās nospiest pašu lielāko, spilgti sarkanu pogu, kad aiz muguras ieskanējās balss.
- Emm, kā mēs taisāmies nokļūt lejā, paliekot šeit. - Neizpratis šībrīža situāciju, teica Vilkinsa kungs.
Frenks jau bija gaidījis, ka tamlīdzīgs jautājums varētu sekot, tāpēc izbaudīdams nelielu morālu uzvaru pār Vilkinsa kungu, izlēma neatbildēt tieši. - Lūdzu, apsēdieties, kungi, un izbaudiet braucienu.
Vilkinsa kungs un viņa palīgs, joprojām pilnībā neizprotot situāciju raidīja jautājošus skatienus Frenka virzienā, taču, ne vārda nebilstot, negribīgi apsēdās uz šaubīga paskata krēsliem, blakus tievkājainajam galdiņam.
Frenks nospieda pogu, metāla durvis, šņākdamas, aizvērās un, ar nelielu grūdienu, visa istabiņa, atskaitot griestus, sāka lēnām kustēties lejup, radot maldīgu iespaidu, ka īstenībā griesti virzās augšup. Ar to pilnīgi pietika, lai izdzēstu visas Vilkinsa kunga neskaidrības.
Frenks, aiztaisījis vadības paneli, paņēma vienu no šaubīgajiem krēsliem un nolīda apsēsties dziļāk stūrī – tālāk no pārgudrā sarunu biedra.
Līdz ar katru minūti, platforma slīdēja lejup tuvāk savam galamērķim, nu jau uzņēmusi krietni lielāku ātrumu, tā kā neviens vairs skaļi nesarunājās, izņemot pāris smalki tērpto kungu savstarpējos čukstus, vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija, zem platformas novietotā, motora rūkoņa un metāliska švirkstoņa, kas radās, tērauda zobratiem, beržoties gar šahtas stūros izvietotajām sliedēm.
Kādu laiku Frenks vienkārši vēroja garām slīdošās, akmenī izcirstās šahtas sienu, vai elektrības vadu mudžekļus, cenšoties saskaitīt spuldzītes, kas, slīdot garām, lika gaismai nepārtraukti raustīties. Skaits ātri vien sajuka, tādēļ Frenks centās atrast kādu citu nodarbi, ar ko nosist laiku, braucot lejup. Garlaikoti bungojot pirkstus pa vecu skapi, viņš sāka ne pārāk sekmīgus mēģinājumus noklausīties Vilkinsa kunga un viņa palīga čukstus. Arī tam viņš ātri atmeta ar roku, jo neko prātīgu tā arī nesaklausīja, tikai kaukto par akmeņiem, iespējām un izmaksām. Un tā, kā akmeņus viņš savam mūžam bija atskatījies līdz nelabumam un izmaksas, lai vai tas būtu kabeļtelevīzijas rēķins vai kārtējais gāzes cenu paaugstinājums, bija pietiekami liela Frenka dzīves daļa, kuru atcerēties vis negribas, viņš īsināja laiku pētot netīro kurpju purngalus.
Tomēr “klusums” ilgi nevilkās. Apmēram pēc desmit minūšu nīkšanas Vilkinsa kungs no žaketes iekškabatas izvilka šī rīta avīzi, nočaukstēja papīrs un viņš iegrima avīzē.
Frenks vēroja kā viņa acis šaudās šurpu turpu pa rindiņām, līdz ar katru izlasīto rindiņu ar vien vairāk savilkdams seju viltīgā smīniņā. Pabeidzis lasīt ieinteresējošo rakstu, Vilkinsa kungs viegli piesita savam asistentam pie pleca, pievēršot viņa uzmanību avīzei.
- Paskaties, ko viņi par mums sarakstījuši, - bakstot ar pirkstu laikrakstā, Vilkinsa kungs teica savam asistentam. Šķiet, viņš bijā tā ieintriģēts, ka piemirsa noklusināt balsi, jo Frenks šo izteicienu dzirdēja pietiekami skaidri, lai atsāktu noklausīšanās mēģinājumus. - Tas ir vēl smieklīgāk nekā iepriekšējajā reizē, - joprojām smaidot, viņš turpināja. - šoreiz viņi sagudrojuši, ka mēs, redz, meklējam pazemes avotus. Kur gan vēl veltīgāk izmest naudu?
- Es, gan teiktu, ka spriežot pēc veselas ūdens lavīnas, kas iegāzās šahtā pagājušajā reizē, minējums ir gana pamatots. - Noteica gaišmatainais Vilkinsa kunga palīgs, kurš lielāko vakara daļu nebija izcēlies ar īpašu daiļrunību, tādēļ viņa balss mazliet iečerkstējās.
- Jā, labi gan, ka mums pat nenācās slēpt pēdas, jo neviens trakais, taču nesadomās nirt tādā dziļumā... vismaz es tā ceru. - domīgi turpināja Vilkinsa kungs.
- Vai tev šis viss jau nav tā kā mazliet līdz kaklam? Es domāju.. man diez ko negribētos vēlreiz piedzīvot to pašu emm... saslapināšanos, vai kārtējo tukšumu.
- Atļaušos būt mazliet netaktisks, bet vai jūs skaitāt līdzi tam, cik reižu jau esat man uzdevis šo jautājumu? Katrā ziņā, mana atbilde ir nemainīga – Kamēr man vēl ir nauda, mēs meklēsim. Starp citu, cik ilgi mums vēl jābrauc? Khe khem, - viegli nokremšķinoties, Vilkinsa kungs pacēla balsi un jautāja. - Frenk? Vai jūs nebūtu tik laipns un apgaismotu mūs ar šībrīža situāciju, ar to es domāju – cik ilgi mums vēl šeit jāatrodas un cik dziļi mēs jau esam?
Frenks mazliet pārlieku uztrūkās, mēģinādams notēlot, ka abu sarunu nav dzirdējis un uzruna viņu satriekusi nesagatavotu.
- Ņemot vērā, ka brauciens ilgst jau vismaz divas stundas un šahtas beigu gals stiepjas četrdesmit kilometru dziļā pazemē, - Frenks iejutās savā lauciņā. - platformas pārvietošanās ātrums ir desmit kilometru stundā – tātad, lēšu, ka brauciens ilgs vēl apmēram pusotru stundu.
- Jāa... - nopūtās Vilkinsa kungs un ieslīga dziļāk krēslā, tomēr turpināja sarunu. - Frenk, vai jūs atceraties mūsu mazā darījuma pēdējo punktu? To, kura minēts, ka pilnīgi nevienam nav atļauts atrasties tunelī, kad tas būs gatavs, protams, izņemot mani un Ulfrika kungu, ja vien... protams tur nekā tāda nav, kas gan par nožēlu ir ļoti iespējams.
Frenks bedzot uzzināja gaišmatainā vīra vārdu, bet viņa prātu pašreiz nodarbināja, kas svarīgāks, jo viņš gluži labi zināja šo nolikuma punktu, bet vienalga neziprata tā jēgu. - Jā, bet...
- Vai es jums par maz maksāju?
- Nē, protams nē ser, bet kas gan tur tāds var būt? Es domāju, mēs taču atrodamies dziļi pazemē un nekam vairāk par parastiem akmeņiem šeit, taču, nevajadzētu atrasties. - Frenks turpināja.
- Ak Frenk. Pasaulē ir daudz tādu lietu, ko jūs neizprotat, un, iespējams, nekad neizpratīsiet, tādēļ silti iesaku jums turēties pie nolikuma un nesarežģīt savu tik apskaužami mierpilno dzīvi.
Frenkam likās dīvaini, ka vīrs smalkā uzvalkā sauc kalnrača dzīvi par mierpilnu, bet apspieda vēlmi uzdot Vilkinsa kungam šo jautājumu, gluži tāpat viņam niezēja nagi uzprasīt, ar kuru galu viņi domā, nākdami šurp uzvalkos, kas, ņemot vērā kungu finansiālo stāvokli, noteikti maksāja vairāk nekā Frenka māja un mašīna kopā.
Pēc šiem Vilkinsa kunga vārdiem brauciens atkal ieslīga klusumā un Frenks, nopūties, atkal ieslīga dziļāk sašķiebtajā krēslā, un iedziļinājās savā domu labirintā.
Viņa galvā jaucās vairākas nemierīgas domas, te kautkas pavisam noteikti nebija tīrs, jo kādēļ gan viņam aizliegts atrasties urbšanas darbu vietā, laikā kad tunelis tiek pabeigts. Kas gan tur tāds varētu būt? Katrā ziņā Frenkam prātā nāca tikai diezgan neiespējamas domas, jo Vilkinsa kungs nebūtu viņam maksājs tādu žūksni naudas tikai dēļ kāda retāka ieža. Un vēl tā saruna par ūdens noplūdi un pēdu slēpšanu. Vai arī viņš pats ir nolemts nomirt šeit pazemē, četrdesmit kilometru zem zemes, pavisam viens un nevajadzīgs, kā tikai āmurs kalēja rokās, kas paredzēts kādam noteiktam uzdevumam.
Neviļus viņam prātā ienāca vēl kāda doma. Šādi prātojot par atalgojumu un iepriekš notikušajiem nelaimes gadījumiem Frenks nodomāja. - Ja nu nauda piesolīta takai, lai iegūtu viņa uzticību un īstenībā viņš to nemaz nesaņems, jo nekad vairs neieraudzīs dienasgaismu. Ja tiks no šejienes ārā viņš nosolījās mest šo pārlieku bīstamo nodarbi pie malas, jo piesolītais atalgojums spēja nodrošināt viņa dzīvi vēl ilgam laikam.
Frenks noskurinājās neērtajā un gaužām neizturīgajā krēslā, un vairs par to nedomāja.
Vēl pēc piecām minūtēm platforma sāka samazināt ātrumu, tas nozīmēja, ka viņi beidzot bija galā. Ar nelielu būkšķi istabiņa apstājās pavisam un sienas brīvajam laukumam, pret kuru šahtas augspusē atradās lielās metāla durvis, pretim nostājās metāla stiepļu režģis.
Frenks stīvi piecēlās kājās un vērsās pie sava darba devēja. - Labs ir, beidzot esam klāt. Uzvelciet aizsargķiveres un katram gadījumam paņemiet līdzi arī skābekļa baloniņus.
Viņš piegāja pie stiepļu pinuma durvīm un tās paraustīja, bet attaisīt tā arī nevarēja. Tas neizdevās arī pēc nākošā un aiznākošā mēģinājuma.
Frenks piespieda seju cieši pie režģa un uzkliedza. - Pīter! Velc savu slinko pakaļu šurp un izlaid mūs ārā!
Tomēr atbilde izpalika un no priekšā esošās alas nebija dzirdams pilnīgi nekas.
- Viņš mūždien tā dara, varu saderēt, ka atkal piedzēries. Pagājušajā reizē es šeit nosēdēju veselu stundu, kamēr tas žūpa izlaida mani ārā. - Frenks dusmīgi noteica un piegāja pie plaukta, no kura izvilka koka spieķi.
- Es ceru, ka ir arī cits veids kā tikt ārā, - teica Vilkinsa kungs, - savādāk par to jāmaksā būs jums, precīzāk jūsu atalgojumam.
- Neuztraucieties, šoreiz es tam esmu sagatavojies. - Frenks apņēmīgi sacīja un izbāza koka spieķi pa vienu no režģa caurumiem. Pēc pāris nesekmīgiem mēģinājumiem un apmēram piecu minūšu cīņas viņam beidzot izdevās nospiest lielu sarkanu pogu, kas atradās tieši pretī uz aukstās akmens sienas. Durvis ar graboņu atvērās un trijotne izkļuva ārā.
Tieši priekšā viņam atradās garš tunelis, kuram abās pusēs karājās elektriskās spuldzītes ar nebeidzamiem vadu mudžekļiem. Tuneļa stiprināšanai bija izmantoti vienkārši koka balsti. Tā gals nebija saskatāms, jo apmēram pēc divdesmit metriem, tas nogriezās pa kreisi.
Pēc minētā pagrieziena tunelī bija izveidots neliels paplašinājums, kurā atradās pāris plaukti, galdiņš un krēsli – līdz malām nokrauti ar dažādām ietaisēm un uzpariktēm. Bet tas nebija pats interesantākais no tur atrodamajām lietām. Pie apkrautā galdiņa novietotajā krēslā vaļīgi izgāzies sēdēja cieši aizmidzis pavecs vīrietis, labā roka bija noslīdējusi no vēdera un ļengani karājās gar krēsla malu. Turpat uz grīdas mētājās apgāzta degvīna pudele.
- Vecais žūpa... - Nopūtās Frenks, - mūždien piedzēries, itkā nekas cits nebūtu jādara.
Frenks piegāja klāt pie vīrieša un iesita pļauku pa viņa bārdaino vaigu. Vīrietis nereaģēja, tādēļ Frenks mēģināja vēlreiz, šoreiz papildinādams pļauku ar skaļu “Mosties Pīter, tu vecais žūpa!”
Pīters nemierīgi sagrozījās savā neērtajā guļasvietā un lēnām pavēra acis.
- Vai tad jau rīts? - Viņš vārgi noteica.
Frenks iesita viņam vēlvienu pļauku un teica, - Artūr, ja tu kārtējo reizi nebūtu piedzēries, tu, iespējams, atcerētos mūs izlaist no lifta?
Pīters tikai tagad pamanīja, ka Frenks nav viens un ieraudzījis divus vīrus melnos uzvalkos satrūkās, un centās noslēpt reiboni, ko varētu salīdzināt, piemēram, ar gumijas laivas slēpšanu aiz muguras.
- Kā tu vispār vari pagulēt tādā troksnī? - Pārmetoši jautāja Frenks, jo patiešām no tuneļa tālā gala nāca skaļa rūkoņa. - Labi Pīter, šoreiz es par tevi vēl neziņošu, bet, ja jau atkal būsi azimidzis, kad atgriezīsimies, nekādu atlaižu nebūs. Vai saprati? - Frenks turpināja.
- Jā, bos. - Miegaini noteica Pīters, šķībi raudzīdamies kautkur virs Frenka pleca.
Vilkinsa kungam un viņa palīgam, par pārsteigumu šī nelielā šarāde uzdzina vieglu smīniņu, jo īpaši viņu uzjautrināja alkoholiķa neveiksmīgie mēģinājumi noslēpt reiboni. Nerunājot jau par šņabja dvingu, kas nāca no viņa mutes.
Kā jau pazemē, skaņas izolācija nebija no tām labākajām, tāpēc skaļie metināšanas, urbšanas un visa kā cita trokšņi, lika trijotnei aizspiest ausis. Tuvojoties tuneļa galam skaņa kļuva pavisam neciešama, tas lika Frenkam žēloties, kāpēc viņš nebija paņēmis līdzi ausu aizbāžņus.
- Es ceru, ka tas ilgi vairs neturpināsies, jo šis troksnis sāk kļūt pagalam nepatīkams! - Kliedza Vilkinsa kungs.
- Neuztraucieties, gandrīz esam galā!
Un patiesi, tuneļa gals jau bija saskatāms, un tā priekšā vērās lielāka klintī izcirsta telpa.
Ienākot šajā telpā, Vilkinsa kungs palika ar muti vaļā, tā bija tik liela, ka tajā mierīgi varēja ietilpināt visu viņa savrupmāju, kas nebūt nebija maza.
Vēl joprojām aizspiedis ausis, Frenks pieskrēja pie elektrosadales skapja un izrāva vienu no tajā esošajiem vadiem. Troksnis momentā norima.
Telpas tālākajā galā kāds nosodījās. - Nolāpīts, atkal tas motors niķojas.
- Viss kārtībā Džim, tas esmu es, Frenks.
- Ak tu jupis, es jau domāju, ka atkal tas draņķa motors nosprāga. - Uz Frenka pusi nāca maza auguma vīriņš ar lielu vēderu, pliku galvvidu un biezām brillēm, kas vērta vīrieti līdzīgu pāraugušam kurmim.
- Es gribu, lai tu ar kādu iepazīsties, - Steidzīgi teica Frenks. - Lūk, šie ir mani darījumu partneri, kuriem mums jāpateicas par sagādāto darbiņu.
- Ak, ļoti patīkami, kungi, - Viņš pastiepa savu tuklo roķeli uzvalkos tērptajiem kungiem, kuri to pēc kārtas paspieda.
- Vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu mazliet sīkāk par šo vietu Džim? Es domāju, ka mūsu klientiem to būs gana interesanti dzirdēt.
- Protama lieta. Kungi, lūdzu sekojiet man.
Džims aizvadīja Vilkinsa kungu un viņa palīgu tālāk alā. Frenks dzirdēja, kā viņš tiem stāsta, tam par unikālo balsta sistēmu, norādīdams uz resnajām kolonnām, kas balstīja augstos griestus, bet Frenks pats jau atkal iegrima pārdomās...
