Izstiept spārnus un lidot #474

~~

47.Nodaļa

Nav vajadzīga paradīze, lai dzīvotu labi.
Nav vajadzīga elle, lai dzīvotu slikti.
Vien pietiek ar cilvēcīgu radījumu,
Kādu, kas spēj glābt no nelaimēm,
Un kādu, kurš var iegrūst peklē.

Klusus čukstus es sadzirdēju aiz durvīm, tie bija mani un Dēmona sargi, kas runājās savā starpā. Durvis klusām atvērās un pa tām ieslīdēja Dēmons, kas izskatījās mazliet uztraucies. – Kaut kas noticis? – Viņš jautāja, bet es dzirdēju tikai sargu sarunu, kas sita toni pāri visam. Mazliet ausīs grieza rupjie tembri un saruna paaugstinātos toņos,kas lika sarauties un atcerēties, ka mums nav dots bezizmēra laika sprīdis.

- Pirms spēles tu saņēmi pavēli no augšas? Kas to deva? – Es sāku ar pašu svarīgāko jautājumu, kas man nedeva mieru. Nevarēja jau zināt, cik laika mums ir atvēlēts, lai parunātos savā starpā. Pie tam sargi nerunās mūžību un vēlēsies uzzināt, ko mēs perinām savā starpā. Pie tam nevarēja zināt, vai viņi nebija vadības pusē, kas centās mūs pakļaut savai varai.

- Tā tika nolemts sanāksmē, - Viņš atbildēja. - Es saņēmu pavēli bez norādes, kas to deva, - Dēmons noteica un apsēdās uz gultas, līdzās man. Tomēr es domāju, nemitīgi analizēju faktus un iespējas, kas nedeva nekādus panākumus. Es pārāk maz pārzināju sistēmu, lai spētu kaut cik objektīvi lemt par notiekošo.

- Dmitrijs teica, ka vadībai kāds liek ragus jau sen. Tikai mūsu gadījums ir bijis izņēmums, - Es paskaidroju savas domas, kas man nebija devušas mieru. Dēmons atspieda elkoņus pret ceļiem un uz mirkli aizdomājās par manis teikto. Viņš zināja vairāk par mani, tāpēc jau palīdzību lūdzu tieši viņam, protams, vēl bija alternatīvie varianti, kurus es pašlaik negribēju iesaistīt.

- Tās baumas klejo gaiteņos jau ilgi, bet tagad esam atradušies mēs, uz kuriem var novelt vainu. Viss sakrīt, tikai mums nav ne jausmas, kas notiks tālāk. Makss padeva ziņu, ka vadības sanāksmē tiks vēlreiz izskatīti mūsu likteņi. Šoreiz ne tikai mans un tavs, bet mūsu visu, pat ja nebūsim vainīgi, - Dēmons klusām čukstēja, bet es nespēju uztvert to, ko viņš tikko bija pateicis.

- Kādas ir mūsu iespējas? - Es klusām jautāju.

- Piecdesmit pret piecdesmit, - Dēmons atbildēja, bet aiz durvīm bija iestājies klusums. Mirkli bija pārāk īss, lai es spētu ko bilst. Sargi bija jau iekšā istabiņā un pārmetoši skatījās uz mūsu pusi. Tomēr tas nemainīja faktu, ka mēs neko nezinām par sazvērestību un nevarēsim uzzināt.

- Dēmon, mēs ejam prom un tu nāc līdzi, - Nokliedzās viens no viņa sargiem, bet Dēmons jau bija devies prom. Mans skatiens sekoja viņa lēnajai gaitai līdz pat durvīm, kur viņš uzmeta īsu skatienu sargiem. Tomēr es baidījos par viņa likteni un visu pārējo, tas mani baidīja vairāk par visu pasaulē. Viņu dēļ es biju gatava upurēties.

- Bailes ir tikai ilūzija, - Dēmons, izejot ārā no istabas, nočukstēja. Lauvas man bija teikušas to pašu, diez ko tas nozīmēja? Man jau kārtējo reizi nebija ne jausmas par notiekošo, nespēju saprast, ko nozīmē, tās frāzes un piebildes, kas man patstāvīgi tiek teiktas.

- Kas šeit notiek? - Balss iesaucās, bet es paskatījos augšup, Vlads bija ieradies savā istabā. Man laikam būs jādodas prom, lai netraucētu viņam, arī sargu skatieni liecināja par to pašu. - Vācieties prom no manas istabas, - Viņa tonis bija daudz reizes par augstu, nekā tam vajadzētu būt.

- Mums ir jāpieskata Anastasija, - Dmitrijs mierīgi atbildēja.

- Es pieskatīšu, ja vien jūs izvāksieties un gaidīsiet aiz durvīm, - Vlada tonis bija stingrs un noteicošs, bet es turpināju klusēt, jo man nebija, ko teikt šādā situācijā. Lai gan pati visu šo biju ievārījusi, bet es gribēju palikt istabā, kura man atgādina kaut ko vairāk nekā vienkārša istaba.

- Mēs pārbaudīsim ik pēc desmit minūtēm, - Noteica Dmitrijs un devās uz durvju pusi. Ralfs, uzmezdams pēdējo skatienu, izgāja ārā, likās, ka tie abi nodomāja, ka man ir kaut kas aiz ādas. Tomēr tā šoreiz nebija, tas bija mans instinkts, kas lika palikt. Man gribējās reizē apķerties ap kaklu un stipri samīļot Vladu, gan reizē uzzināt, kā viņam ir veicies manā prombūtnē.

- Piedod, ka es ielaužos tavā istabā, - Es pieceļoties atbildēju. Uz manām lūpām bija maigs smaids, bet rokas manāmi gribēja stiepties un apskaut viņu. Tas jau nebija darīts ilgu laiku, tomēr viņš bija pirmais cilvēks, kuru es šeit satiku. Sākumā domāju, ka mēs nekad neatradīsim kopēju valodu, bet tagad jau apskāvāmies kā labākie draugi.

- Nāc šurp, mazā, - Viņš noteica un atpleta rokas. Manas rokas apvijās ap viņa kaklu un lūpas klusām čukstēja "Paldies". Man tik ļoti pietrūka viņa, man tikai ar trim cilvēkiem bija izveidojies tāds kontakts. Viens no tiem bija viņš, otrs - Dēmons, bet trešais - Makss. Mēs katru dienu dzīvojām kā pēdējo no visām, jo nevarēja zināt, vai mēs rīt negulēsim uz izmēģinājuma galda. Mana galva uzgūlās uz viņa pleca, bet rokas nevēlējās laist vaļā. - Tu mani nospiedīsi, - Viņš mazliet neapmierināti nokunkstēja.

- Piedod, un paldies.. par visu, - Es joprojām čukstēju. Mans tvēriens palika slābanāks, līdz mani papēži atkal skāra zemi un vairs nebalstīja viņu. Tomēr smaids no manām lūpām nebija pazudis, jo man patika atrasties savā istabā. Man vairs negribējās apspriest nekādus plānus vai sazvērestības teorijas, man gribējās vienkārši stipru balstu pie sāniem.

- Tev nav, par ko atvainoties, - Viņš smaidīdams atbildēja. - Vēlies paskatīties, kā iet tavai bijušajai aizstāvamajai? - Vlads jautāja, bet es piekrītoši pamāju ar galvu. Kopš es esmu pirmā persona sarakstā, no kuras jāuzmanās, man vairs nav piekļuves ne iespējai nonākt uz zemes, ne arī kādu sargāt. Vienīgais, ko es varēju darīt, bija gaidīt spriedumu, kas ikdienu varēja mainīties.

- Viņa ir uz pareizā ceļa, vakar atgriezās skolā. Tomēr nāves datums nav mainījies, - Viņš paskaidroja, norādot uz planšetes stūri, kur atradās informācija. Viņa tieši šajā brīdī bija skolā, es teiktu, ka tā bija matemātikas vai fizikas stunda. Klementīne sēdēja pēdējā solā un drukāja telefonā, skolotājs nāca uz viņas pusi, bet viņa bija novērsusies. Šāda situācija lika man sasmieties un atcerēties savus skolas laikus, kad man negāja ne par mata tiesu vieglāk.