Pūlissāka izklīst. Daļa pārvērtās par vilkiem, citi aizskrēja kā cilvēki, bet daļa savācās pūlciņā un pienāca pie altāra.
- Un tālāk, ko tu grasies iesāt, kad viņš tiksatrast? – Alans man vaicāja.
- Es domāju, ka būtu tikai godīgi, ja cīņa notiktu starp mani un viņu, bez visa bara iejaukšanās, - paskaidroju.
Bariņš saskatījās un atziīgi sāka māt ar galvām. Starp palikušajiem man pazīstams bija tikai Alans. Es vēlējos kādam uzticēt svarīgu uzdevumu, izskatās, ka tam būs jābūt cilvēkam kuru neieredzu gandrīz tikpat daudz kā pašu Geibrielu.
- Alan, - uzrunāju vīrieti, - panāc lūdzu malā, man ar tevi jārunā. –
Bariņš atkal saskatījās, bet palika uz vietas, kad es ar Alanu sākām iet nomaļus. Nonākuši attālumā, kur pārējie mūsu čikstus nedzirdētu, abi apstājamies.
- Nav par ko, - Alans teica.
- Pašlaik runa nav par to. Man ir tev uzdevums, kas tev būs jāveic vienam, - runāju pieklusinātā balsī.
- Labi, saki kas man jādara.
- Atrodi Leo un Sebastianu. Pēdējo reizi viņus redzēju pie Sebastiana ģimenes mājā. – biju cik vien precīza spēju.
- Ak tad lūk, kas tev patiesībā prātā, - Alans sāka viegli sīnēt.
- Es nopietni. Vari to izdarīt? – Pacēlu balsi, jo Alana tonis man nemaz nepatika.
- Varu, varu, - puiša smaids uzreiz pazuda.
Viņš uzgriezis an muguru devās prom. Es no sirds cerēju, kaut Alanam tas izdotos. Līdz ko viņš bija nozudis skatienam, devos atpakaļ piebariņa, kurā nu trūka Alana.
Man sen bija zudusi laika izjūta. Pa vienam mūsu mazajam bariņam pievienojās cilvēki un vilki. Man īsti nebija skaidrs, no kurienes viņi nāca. Vai vēlu uzzināja par notiekošo, pārbēdzēji no Geibriela puses vai vienkārši vilki sāka lēnām atgriezties, tā man paziņojot, ka meklējumi bijuši neveiksmīgi.
Daži no vilkiem bija ievainoti, kas norāda uz to, ka ir notikušas asiņainas sadursmes. Viena vilcene atskrēja lecot uz trūs kājām un nonākusi klajumā sabruka turpat uz vietas un pārvērtās atpakaļ par cilvēku.
