Čau draugi. Ieliku stāstu. Bija baigā iedvesma no dziesmas.
Apakšā būs video, bet uzreiz saku, ka nav angļu valodā. Bet korejiešu.
Tātad. Bija iedvesma. Man ZPD. Takā šī tāda, kā maza balva Jums.
Kritika. Ieteikumi. Un novēlējumus ;)
Baudām.
8.nodaļā
Roze jeb Criemus.
Atceros to, ka pateicu asperixus, bet kas notika tālāk es gan vairs neatceros. Kad pamodos, mēs bijām kaut kur lauku apvidū. Atceros Ainars dzīvoju kaut kur laikos, līdzīgi laukiem. Mēģinu domāt, kā izskatās Alise un Alekss. Domāju par viņu zeltainam acīm, kas līdzīgas manām draudzenēm. Izpētu vēlreiz apkārtni. Secinu, ka trenere sēž kokā un kaut ko vēro. Draudzenes nav. Gatavojos kaut ko prasīt, kad man blakus parādās zibens lode. Lode?! Sajūt iekšēji sevī kņudoņu, dzirdu klusu balsi prātā, kas saka „BĒDZ”. Es bēgu. Lode sprāgst. Parādās Alise, Sallija, Linda un Lelde. Viņas stāv priekšā man. Parādās divi stāvi. Zēns, kuram vismaz 18 - 20 gadi, tāpat ar meiteni. Kamēr viņus vēroju, es ievēroju to acis. Zeltainas, bet tādas kādas atceros no savas vīzijas. Alekss un Alise. Redzu trenere gatavojos triekt kaut ko melnu virsū, kad pēkšņi melnais viss uziet gaisā un uzsprāgst. Dzirdu aizmugurē ripojumu. Pagriežos. Tur ratiņkrēslā sēž vecs vīrs. Ainārs!
- Ainār! – iesaucos.
- Kas Jūs esat? Ko darāt šajā teritorija?! – viņš nikni jautā. Viņam blakus parādās Alise un Alekss. (Tā Alise nav mana bff).
- Tu esi Aleksandras dvīņu brālis. Viņa aptuveni pirms 17 gadiem nomira. Pusgadu pirms, kad piedzimu es. Viņai bija meita Inese. Esmu Aleksandras mazmeita. Esmu burve. Izredzētā kā viņa. Ak, Ainār, tev ir lieliski bērni. Pag, nē meitas bērni, kas līdzīgi tavai meitai. Un tev.
- Aleks... Aleksandra? – viņš jautā.
- Laikam tu esi tas, kas atnes viņai svaigas puķes. – jautāju.
- Nesu. – viņš atbild. Mazliet neticīgi viņš veras manī, bet tad pasmaida. – Alise, Alekss. Viņi nav ļaundari. Viņa ir Jūsu vectēva māsas mazmeita. Kā sauc tevi?
- Sofija. Sofija Skārleta. Es nezinu kā jūs pat īsti saukt. – gribu raudāt.
- Neraudi Sofija. Nāc. – viņš mani pasauc, lai apskautu. Es dodos. – Vienmēr nesu Aleksandrai dzeltenās vai baltās rozes. Ak, Sofija sauc mani par savu onkuli. Ak, tu esi burve, izredzētā, kā mana māsa. Ak, prieks tevi satikt. – Viņš mēģina apturēt sevi no raudāšanas, bet tomēr viņš raud. Asaras viņu uzveica.
- Vectēv, tu pārliecināts? Viņi tevi varbūt māna? – jautā Alekss.
- Esmu Aleksandras draudzene. –runā trenere. – Bet viņas Sofijas draudzenes. Viņas viņu sargā, jo viņa nesen no slimnīcas iznāca, viņa nav attīstījusies. Viņa vēl pat nemāk lietot savas pirmās spējas.
- Ak, onkuli! Alekss un Alise. Alise ne tu, bet onkuļa mazbērni. Es gribu Jūs tuvāk iepazīt!
- Man nav tikai vārds Alise. Mani sauc Alise Agnese Zeltīte. Man patīk ja cilvēki mani sauc par Agnesi.
- Tev ir otrs vārds? Es vīzijā redzēju, ka Ainārs Jums dod vārdus Alekss un Alise.
- Man medmāsa pārjautāja vai nevajag labot kaut ko. Tad teicu, lai dod meitenei vēl vienu vārdu. Mana meita vienmēr vēlējas savu meitu saukt par Agnesi. – paskaidro Ainārs.
- Tad, Agnese, cik tev gadu? – jautā Linda.
- 17, arī Aleksam. Mēs esam dvīņi. – viņa viegli pasmaida.
- Alekss Zeltītis. Prieks iepazīties ar tevi Sofija. Vai nebūtu jauki, ja mēs dotos uz mūsu māju? Tur visu pastāstīs un iepazīsimies. Vectēv?
- Dodamies. Palīdzēsiet?- jautā viņš.
- Protams. – Saka trenere. – Kā jūs abi attīstījāt spējas?
Es sarunās vairs neklausījos, jo es biju laimīga. Ir vēl cilvēki un mani radinieki, kam ir spējas. Būs kam lūgt padomus. Sāku pārdomāt visu notikušo, kā sakās saruna, kad pamanīju skaistu māju. „Wow...” Tai bija pat blakus šūpoles, dīķis ar laivu. Māja bija no ķieģeļiem. Māja izskatījās senlaicīga, bet tai pašā laikā moderni. Man ļoti tas viss iepatikās. Šeit apkārt daba, mežs, dīķis, dārzs. Brīnumaini skaisti. Ieraugu dārzā baltas un dzeltenas rozes. Atceros mātes sacīto. Kāds vecmāmiņai nesa rozes, baltas, dzeltenas, sarkanas un vēl citas puķes.
- Onkuli? – jautāju. – Tu manai vecmāmiņai nesi tikai dzeltenās un baltās rozes. Citas puķes arī vedi?
- Nē. Tikai tās. Kāpēc pēkšņi tāds jautājums?- man jautā. Jūtu vairākus skatienus uz savu pusi.
- Nu,... Mamma man vienmēr, kad pārnāk no kapsētas, stāsta, ka tur parasti ir divi pušķi, ar baltām vai dzeltenām puķēm, otrs ar sarkanām rozēm vai citām puķēm kas ir sarkanā krāsā. –stāstu.
- Ak nē... – Trenere klusi nočukst, bet es to sadzirdēju.
- Kas, ak nē?- pārjautāju.
- Nekas Sofija. – Trenere paskatās uz draudzenēm un kaut ko žestikulē. Meitenes pamāj, un pienāk man klāt.
- Hey, hey... Ejam izpētīt šo vietu Sof! – Izsauc Linda.
- Vai parādīsi Agnese šo vietu un pastāstīsi. Alekss paliec varbūt šeit, ja kaut kas notiek. – Sallija viņa veras, un viņš viņai pretī pamāj piekrītošu atbildi.
- Okey, ejam – uzsauc Agnese.
- Nē. Kas te notiek?! Viss tiks runāts ar mani, un es projām no šejienes neiešu, kamēr nedzirdēšu visas atbildes uz saviem jautājumiem.
- Vectēv piedod, bet tas man jādara- Alekss saka to Aināram. Ainārs pamāj. – Sofija, piedod, tas mazliet sāpēs, bet tas būs labāk...
- KO? ... –es nokrītu.
***
- KO? ... – Viņa nokrita.
- Ko tu Alekss ar viņu izdarīji? – Prasa Alise.
- Es tikai mazliet atslēdzu viņu. –atsaku.
- Ak, brālis neko traku neizdarīji, tikai atslēdza viņas prātu. Kad teica sāpēs, jo viņa nokrita. – Skaidro māsa.
- Okey, trenere? Kas te notiek? – Jautā Linda. Viņa man likās neparasta. Bet tai pašā lakā neciešama. Ārprāts, kā māsai viņa var patikt. Un tā Alise, nav ne vainas, tikai pārāk kautrīga. Tikpat veca cik es ar savu māsu. Vispār viņa par mums gadu vecāka. Vienkārši drīz viņai paliks 18. Tad tā Sallija. Viņa man šķiet kā grupas līdere.
- Lieta tāda, ka tos ziedus nenes labvēlīgs cilvēks.- Stāsta Lelde.
- Lelde, kas tad nes? –jautā vectēvs.
- Viņi.
- Viņi? – pārjautāju.
- Viņi ir tie briesmoņi, kas nogalināja Aleksandru. Viņi to izbaudīja, bet,... kolīdz uzzināja, ka piedzima jauna izredzētā, Viņi meklēja viņu. Jaunā izredzēta- Sofija. Viņi gribi Sofiju nogalināt lēnā mokošā nāve, tāpat kā Viņi to izdarīja ar Aleksandru. Lēni un mokoši. – skaidro Lelde.
- Un? – jauta Alise. – Ko tas nozīmē?
- Hmm, treniņi, ne jau dejošanai, bet burvju spējām.
- Alekss, kopā ar māsu aizvediet viņas uz savām istabām. Es ar Leldi aprunāšos. Lelde? Vai šeit ir droši Sofijai atrasties?
- Būs, kad uzlikšu aizsargājošo vairogu.
- Labi. –Ar māsu vienlaicīgi atbildam.
- Ejam meitenes. Paņemat savas somas, bet es paņemšu Sofijas. Alekss paņem Sofiju.- māsa sadala darbus.
- Labi. –nomurminu. Paņemu Sofiju. – Uz kuru?
- Mātes... Viņa varbūt redzēs kādu vīziju. Man liekas, mēs kaut ko uzzināsim par mūsu māti.
- Kāpēc tu domā, ka viņa visu redzēs? – nikni atraucu. – Pati dzirdēji, NAV attīstījusi spējas.
- Ir gadījumi, ka redz viņa vīzijas... –atsaka Lelde. – Tad kad pati necenšas. Viņa redzēs.
- Labi. –Nesu vieglo ķermeni uz mūsu mātes veco istabu. Kāpām pa kāpnēm. Dzirdēju čukstus virtuvē. Sapratu, ka man tur nedrīkst būt, aizvedu Sofiju uz to istabu.
- Criemus. –saka Sallija.
- Criemus? – ar māsu jautājam. Patika, ka esam vienoti, bet dažkārt krīt uz nerviem.
- Skolas grāmatā bija par kādiem burvjiem, kas atstāj saviem upuriem sarkanas rozes vai citas sarkanas puķes, bet biežāk rozes jeb criemus. Burvju pasaulē tā sauc rozes. Sarkanās rozes sauc šādi ... Slamos criemus. – stāsta Alise.
- Jā! Pareizi. Vai tie nav tie burvji, kas grib nogalināt Sofiju? – jautā Linda.
- Varat pastāstīt par to burvju pasauli? – jautā māsa.
- Varam. Tikai parādiet mūsu istabas, tad mēs jums visu pastāstīsim...
- Okey, tad rādām viņām telpas. – atsaku. Ieeju mātes istabā, nolieku Sofiju mūsu mātes gultā. Apsedzu. Viņa atgādina mazliet manu māti. Pirms dodos prom nezin kāpēc iedodu buču viņai uz pieres.
***
Vēroju Aleksandras brāli. Viņi bija dvīņi. Varēja manīt līdzību, bet man sen ir aizmirsies Aleksandras seja. Viņam ir īsi, sirmi mati. Skaistas debeszilas acis ar dzirkstelēm. Dzirksteles laikam dēļ tā ko stāstīšu. Skaisti, stingri vaibsti, bet grumbas. Protams, vecums... Vai tiešām es ieraugu skaisto Aleksandru, ar tādām pašām dzirkstelēm acīs. Vienkārši viņi ir identiski. Gatavojos runāt. Bet apklustu, jo Ainārs man pamāj, lai sekoju viņam. Mēs dodamies pie terases. Tad viņš pamāja, laikam varu runāt.
- Nu, ... –čukstu.
- Runā, viņi jau sen augšā, neko viņi nedzirdēs. – Nosaka Ainārs.
- Slamos criemus... – pasaku – Landvillas valoda. Tas nozīmē sarkanās rozes. Man liekas, es apjaušu, kas tie cilvēki ir. Tie ir malekonures. Malekonures ir tie cilvēki, kurus bieži mūsu zemē sauc par Viņi. ...
- Kāpēc?
- Viņi ir vairākus gadsimtus. Viņi vienmēr nogalina jauno izredzēto, tomēr izredzēto dvēseles nav stulbas un atdod spējas citai paaudzei, kam var uzticēt, kas tiek mantota paaudze paaudzēs. Parasti, ne visas nākamas paaudzes dabū kāroto, un tas aiziet uz nākošo. Izredzēto dvēseles jūt, nevar dot cilvēkam, kas ir neuzticams.
- Tāpēc man nebija, jo biju neuzticams? – nikni jautā Ainārs.
- Nē... – klusa balss čukst. Mēs meklējam čukstētāju. Mūsu priekšā stāv Sofija. Bet nav īstā Sofija. Sagatavojos uzbrukt, ja tie ir Viņi.
- Sofija, tev būtu jāguļ. – aizrāda Ainārs.
- Viņa guļ. Es esmu pirmā izredzēta, Sandra Alleius. – pasaka Sofija, jeb tagad pirmā izredzētā Sandra.
- Ko tu gribi teikt ar nē? - jautāju.
- Viņi... Viņi tevi Ainār,... būtu uzreiz nogalinājuši. Viņi domāju, ka spējas būs zēnam tādēļ ieradās uz slimnīcu tevi nogalināt, bet nenogalināja, jo redzēja tu neesi izredzētais. Viņi nodomāju, ka izredzēto tad nav šajā paaudzē. – skaidro Sandra. – Mēs aizliedzām dot tev spējas. Mēs nevēlējāmies, lai tu mirsti. Tev bija cits liktenis lemts. Tu to vēl joprojām dari. – viņa viegli pasmaida. – Paldies! Un aizvediet ķermeni vietā... – Sofija acis paliek tādas kā agrāk. Noķeru viņu, un pasaku Aināram, ka tūlīt būšu klāt. Viņš pamāj.
Sofija gulēja. Ienesu istaba, noliku gultā, apsedzu. Kad devos lejā pa kāpnēm, ievēroju daudz bildes. Ieraudzīju Ainaru ar sievu un meitu. Meitai ir zeltainas acis. Saprotu, viņam deva izredzēto dvēseles bērnus un mazbērnus ar spējām, lai viņš tos sargā un audzina. Devos lejā, lai turpinātu sarunu ar Aināru, kad pamanu, bērni ir lejā, un viņi gaida mani.
***
Pamostos. Esmu kaut kādā istabā. Pieceļos. Sāp ļoti galva. Jūtos apreibusi. Ievēroju uz galda rāmīšus ar bildēm. Pavēroju bildes. Tur ir sieviete ar zeltainām acīm. Blakus Ainārs. Abi ir laimīgi. Otrā bildē ir Ainārs, kas tur mazuli. Tā atkal ir viņa. Meitene no vīzijas, kas bija slimnīca, kura nomira... Pēkšņi redzu vīziju.
Sitiens. Elpas zudums. „Kas Jūs esat” kliedz meitene. „ Mēs? Nekas labs.” Smējās vīrietis. Seju neredzu, bet zinu, nav labvēlīgs. „Laid viņu vaļā!” kliedz meitene. Meitene no bildes. Redzu puisi ko tur un piekauj. Viņam tek asinis no deguna, mutes. Man paliek slikti. Es aizgriežos. Veros meitenē. „Laižat viņu vaļā!” viņa turpina kliegt. „Ko tu par to izdarīsi?” jautā tas pats vīrietis. Meitene raud. Ievēroju, viņu tāpat, kā puisi tur divi stāvi. „ Laid vaļā, lūdzu, es izdarīšu visu ko lūgsiet...” viņa raud. Viņa lūdzas. „Labi. Zēni pietiek! Tavs uzdevums ir nogalināt uzreiz savus bērnus, kad tie piedzimst. Vai saprati?” jautā tas pats pretīgais vīrietis. Viņa pamāj. „Laižam viņus vaļā. Iegaumē, ja darbu neizdarīsi, mēs paši nogalināsim tavus bērnus, tevi un tavu drauģeli. Vai skaidrs?”. Viņa pamāj. Viņus abus palaiž. Seši vīrieši pazūd. Tikpat ātri meitene bija klāt puisim. Viņa saķēra puisi. Viņas rokas mirdzēja. Viņā zēnu dziedēja. Zēnam pārstāja asinis tecēt. Zēns atver acis...
Cita vīzija. „Piedod. Es negribu būt ar tevi.” Saka tas puisis, kuru iepriekšējā vīzijā piekāva. „ Bet, kāpēc?” izmisusi jauta meitene. „Tu nogalināsi mūsu bērnus. Un ja ne, tad mirsim mēs visi.” Nikni atrauc puisis. „Mārtiņ, lūdzu...” viņa lūdzas. „Nē Luīze! Viss cauri” zēns izkliedz un aiziet. Viņa nokrīt un raud. ”Kāpēc, Mārtiņ, kāpēc?!”...
Cita vīzija. Slimnīca. „Apsveicu! Jums kundze piedzima dvīņi!” Sieviete tur rokās vienu no mazuļiem. Otru tur kāds vīrietis. „Apsveicu meitiņ! Tev ir dēls un meita!” Meitene neatbildēja. Bet dzirdu meitenes domās. „Pie velna. Es savus bērnus nenogalināšu.Cits plāns. Tagad vai nekad.” Redzu, kā viņa sevi nogalina. „Bensolus!” pēdējais ko viņa domās pasaka. Viņa sevi nogalināja. „Meita? Tev viss labi?” Meitene mazuli sāka turēt arvien vaļīgāk. Vīrietis paņēma otru mazuli no meitenes rokām un kliedza pēc ārsta. Meitene nomira....
Cita vīzija. Pirms viņa ir slimnīcā. Viņa vēro televīziju. Rāda ziņas. Paskatos uz ekrānu. ”Šodien jauns zēns izdarīja pašnāvību. Viņš pakārās.” Stāsta ziņās vadītāja. Parāda bildi. Tas ir... tas ir Mārtiņš. Meitene izslēdz televizoru. Viņa sāk raudāt. Atnāk Ainārs. „Meitiņ, Luīze, kas noticis?” jauta tēvs. „ Mārtiņš pakārās. Tēti, viņš izdarīja pašnāvību.”...
Viss. Ceru, ka jā, ka vīzija beidzās. Vīzija. Pie Luīzes kapa vietas vienmēr ir noliktas sarkanas rozes. Tēvs domā, ka tie ir gan jau Mārtiņa vecāki. Nāk Mārtiņa vecāki ar baltām neļķēm. ...
Man sāp galva. Man reibst galva no tik daudz informācijas. Es kliedzu. Es sev pie galda redzēju sarkanās rozes. „Nē!” Dzirdu, ka kāds skrien augšā. Bet ir par vēlu. Es krītu. Jūtu metālisku smaržu. Jūtu pretīgu, sarkanu masu, kas man tek no kakla. Asinis.
- Ardievu... – klusi nočukstu. Dzirdu smieklus.
