local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 755

67 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-74/879182

Istabas vidū stāvēja Leo un plati smaidīja. Man brālis bija dzīvs! Viņš stāvēja manā priekšā sveiks un vesels. Likās, ka visas pasaules pronlēmas paliek man aiz muguras.

Atbrīvojusies no sebastiana tvētiena, metos pie brāļa. Viņš mani sagaidīja ar atplestām rokām. Dzirdēju brāli mazliet iekunkstamies brīdī, kas ielecu viņam rokās, bet izlikos to nemanām.

- Sveika, māsiņ, - Leo sveicināja mani.

Biju pārāk šokēta un priecīga, lai viņam atbildētu. Par atbildi saspiedu viņa kaklu vēl ciešāk un ļāvu prieka asarai notecēt pār manu vaigu.

- Viņa nemaz nevēlējās nākt šurp, - Sebastians iesāka.

- Tāda nu man viņa ir... – Leo iesmējās un apskāva mani ciešāk.

Pagāja krietns laiciņš, līdz atlaidu brāļa kaklu un paskatījos uz Sebastianu. Nemaz nezināju, ko lai domā. Biju nikna, par to, ka agrāk nepateica, ka brālim nekas nekaiš, bet no otras puses biju pārlaimīga, ka viņš ļāva mums satikties.

Sebastians paspēra soli tuvāk mums un es instinktīvi pieglaudos tuvāk brāļa krūtīm. Leo man pār plecu pārlika roku, bet neko neteica. Likās, ka arī Sebastians nezin, ko teikt, tāpēc stāv tur un vēro mūs. Novērsusi skatienu no Sebastina, saslēpu galvu pie brāļa. Jutu, ka asaras nebija tālu.

- Vivian, - Leo maigā balsī mani uzrunāja.

- Ko? – izmocīju par spīti kamolam kaklā.

- Geibriels joprojām meklē tevi, - puisis likās piesardzīgs to sakot.

Likās, ka mana sirds apstāsies. Es satingu. Biju pilnīgi un galīgi šokēta par to, ko tikko dzirdēju. Vai tiešām Leo atnāca šurp, lai paziņotu, ka Geibriels jprojām meklē savu vienīgo ieroci cīņai pert visu pasauli? Ak, cik nomierinoši. Pēkšņi viss siltums, ko bija radījusi atkalredzēšanās ar brāli, bija zudusi.

Atrāvos no brāļa un pavēros Sebastianā. Viņš likās piesardzīgs, bet ne satraukts. Mans dusmu līmenis tik turpināja kāpt līdz visa bija par daudz. Es iekšēji sabruku dusmās, bet ārēji saglabāju mieru.

Es aizvēru acis, cenšoties novaldīt asaras, tomēr viena izspruka. Tā lēni un mokoši ritēja pār manu vaigu. Es izlikos to nemanām un stāvēju sastingusi, kamēr viss manī iekšā plosījās. Es jutu, kā pieaugs kāds neredzams spēks, kurš no visām pusēm mani spiež.

Pēkšņi kāds mnai stipri sapurināja, atgriežot realitātē.

Brīdī, kad atvēru acis, spiediens izgaisa, bija dzirdams liels troksnis un mūs ielenca putekļi. Tas notika atkal... atkal manas emocijas bija likušās kaut kam lidot.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-76/879190

67 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

''Brīdī, kad atvēru acis, pirdiens izgaisa'' paga, ko?emotion

5 0 atbildēt

 emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Tiešām tik maz komentāru? Es vismaz piecas minūtes slaucīju asaras mēģinot saprast pēdējo rindkopu. Normālas spējas 🤣 Piedod Aleksa, neuztver personīgi. Es tiešām nevaru iedomātoes kāds vārds tur patiesībā bija domāts.
0 0 atbildēt