Dārgie lasītāji. Es pati zinu, ka mans raksts ir vieni vienīgi suņa murgi un, ka es pati neesmu nekas vairāk kā kļūda, kuru neviens vēl nav izdzēsis no šīs pasaules. Tāpēc līdzi netērējiet savu laiku, lai man to atgādinātu, es to jau zinu. Patīkamu lasīšanu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-35/793131
Laiks sāka ritēt lēnāk. Centos izkustēties no vietas, bet ne rokas, ne kājas neklausīja. Jutu, kā manās vēnās ieplūst adrenalīns. Sirds sāka dauzīties krūtīs tik stipri, ka likās tā izlauzīsies ārā. Mans skatiens aizmiglojās, es vairs neko neredzēju. Vai tiešām tā beigsies mana dzīve? Aizvēru acis un sagatavojos triecienam.
Sekundes simtdaļu vēlāk dzirdēju griezīgu skaņu metālam saliecoties. Strauji atvēru acis, jo nejutu nekādas sāpes.
Atverot acis, pagāja vēl divas sekundes, kamēr manas acis ieraudzīja ainu man priekšā un vēl mūžība, kamēr mans prāts aptvēra notiekošo. Es biju dzīva. Burtiski desmit centimetru attālumā no manis stāvēja samīcīta mašīna. Mašīnas vējstikls bija sašķaidīts, un vadītāja vietā atradās kāds vīrietis, kurš bija zaudējis samaņu. Man nāsīs iecirtās asiņu smārds.
Es jutu, ka visa trīcu. Savākusi sevi rokās, nogāju no ceļa un metos bēgt. Jutu, ka man ir pievērsti vairāki acu pāri, tai skaitā Leo, kurš stāvēja ielas otrā pusē.
Centos nedomāt par tik tikko notikušo. Koncentrējos tikai uz ceļu. Jutu, ka kājas vēl trīc, bet nelikos ne zinis. Skrienot mans prāts kļuva skaidrāks. Es nezināju, kur es skrienu, bet pašlaik tam nebija nekādas nozīmes.
Sebastians atvēra durvis, un es izplūdu asarās. Viņš mani ieveda savā istabā un lika apsēsties.
- Kas noticis? – Puisis runāja klusu. Viņa balss bija zema, bet maiga.
Man pār vaigiem joprojām lija asaras, tāpēc neriskēju atvērt muti.
- Vai viss kārtībā? – Sebastians apsēdās uz gultas blakus man.
Es papurināju galvu blenzdama uz grīdu. Man nebija ne mazākās nojausmas, kāpēc es atnācu tieši uz šejieni. Mana galva bija kā izslaucīta. Es neko nejutu, un arī neko negribēju just. Likās, ka mans prāts būtu aizmidzis. Nebija ne domu, ne jūtu.. es jutu Sebastiana skatienu, kurš, laikam, stāvēja istabas otrā galā, bet viņš neko neteica.
Bija tāda dīvaina sajūta, ka tā tam vajadzēja notikt. Vai man vajadzēja mirt? Nezināju kā bija ar manu ķermeni, bet mans prāts bija pamiris. Viss atkal notika it kā palēninājumā. Likās, ka mans ķermenis nemaz nepieder man. Redzēju visu no pavisam cita skatupunkta.
Man galvā atkal parādījās aina ar samīcīto mašīnu un garāmgājēju sejām. Redzēju visus notikumus palēninājumā, bet likās, ka kaut kas nav tā. Tad es apjēdzu, ka esmu kā skatītājs.
Savā galvā redzēju ainu ar pārbijušos pusaugu meiteni, kurai tūlīt virsū uztrieksies mašīna. Un tad tukšums…
Samirkšķināju acis, cenšoties aizdzīt nelāgās domas. Jutu, ka gulta sakustās. Sebastians tagad sēdēja man blakus un viņa roka bija man uz pleca. Es tikai vēros sienā, kas bija tieši man priekšā.
- Neraudi, viss būs labi, - viņš mierināja.
Ātri ar plaukstu virspusēm notrausu asaras. Es nemaz nebiju ievērojusi, ka raudu. Es neko neteikdama, tik turpināju blenzt sienā.
Aizritēja stunda vai divas, vai piecas. Es nezināju cik ir pulkstens, bet kļuva jau tumšs. Istaba lēnām satumsa, tad puisis ieslēdza gaismu, mani apžilbinot.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-37/799739
