Gabija nenovērsa savas baisās acis no Daniela tumši zilajiem redzokļiem. Sieviete uzrūca viņam, atkailinot savus sniegbaltos ilkņus. Viņa spēcīgi iespēra Danielam pa kājstarpi . Daniels saviebās un saķēra ievainoto ķermeņa daļu. Gabija izmantoja momentu un ieblieza viņam pa degunu ar ceļgalu. Tad viņa bēga, paraujot Kristiju līdz. Abas metās caur gaiteņiem. Gabijai palūkojoties uz aizmuguri sieviete konstatēja ka viņām seko Daniels, vīrietim no deguna plūda asinis un tumšās acis urbās Gabijā. Viņa paātrināja soli. Kad abas nonāca pie lifra Gabija sāka sparīgi spaidīt lifta pogu. „ Velns...” viņa nolamājās un metās lejā pa kāpnēm. Bet Kristija nesekoja Gabijai. Viņa stāvēja un lūkojās uz brāli, kurš lēnām tuvojās. „ Sveika!” viņš iesaucās nonākot pie māsas. Kristija sakrustoja rokas un nostājās izaicinājuma pozā. „Nu piedod, es nevarēju palikt ar tevi...” Daniels nenovēršoties lūkojās māsā, „ es... man bija darīšanas...” Viņš uzsmaidija savu žilbinošo smaidu un papleta rokas apskāvienam :” Tu taču nedusmojies? Nāc, šoriez es tevi vairs nepametīšu.” Kristija neievēroja brāļa pastieptās rokas un teica :” es gaidiju pārāk ilgi. Es tev spēšu piedot tikai tad ja...” Kristija novērsās, „ Uz redzi brāl.” Ar šiem vārdiem Kristija pagriezās un metās pa kāpnēm uz leju. Daniels nopūtās un apsēdās pie lifta. Gabija ar vienu spēcīgu sitienu izsita 5. stāva logu un izlēca no tā. Slaiki piezemējoties viņa skrēja iekšā mežā. Gabijas elegantais zīda kostīms bij pārklāts ar lapām, un vietām tas bija ieplīsis. Gabijas taisnie ugunīgiem mati bij izspūruši , pilni lapām un maziem zariņiem. Viņa skrēja pārdabiski ātri. Gabija nometa savas aukstpapēdenes un atlikušo ceļu mēroja basām kājām. Beidzot viņa nonāca līdz galamērķim- betona celtnei. Sieviete panikā raustija durvju rokturi : „Kam!” Viņa parāva durvis velreiz un tad saļima pie dzelzs un betona konstrukcijas sienas. „ Kam?” viņa čukstēja, „ Kam, pie velna atbildi!” Kams sēdēja un veroja savas važas. No zem rūdīta tērauda sprādzēm sūcās asinis. Un tad beidzot gabija izmisīgie saucieni, kuriem nācās mērot tālu ceļu starp dzelzs un betona sienām sasniedza mocekļa ausis. „ Gabij, tā esi tu?” zēns strauji pielēca kājās un pieskrēja pie durvīm, bet diemžēl rokudzelži neļāva tās izspert. Gabija nošņaukājās: „ Kam, tev vis ir labi? Kam, mums ir jābēg. Daniels visu zin...” Gabija jau piecēlusies meklēja veidu kā atmūķēt durvis. „ Kā tās velna durvis veras vaļā?”gabija aizkaitināti bubināja, „ir jāpamēģina atras atslēgu.” Sieviete sāka kašņāt lapas, piepeši viņa sajuta pirkstus apkļaujamies kautkam metāliskam. „ Ir, es to atradu!” gabija uzgavilēja. Kams iesvilpās un uzkliedza Gabijai :” Malacis un tagad ver vaļā tās sasodītās durvis!” Gabija atslēdza tās vaļā un ieskrēja iekšā celtnē ar to pašu atslēgu atmūķēt vaļā Kama neērto rokassprādzi. Gabija izsoļoja no celtnes un viņai, berzējot plaukstu locītavas sekoja Kams. „ Ko tagad?” zēns jautāja pētot apkārtni. „ Bēgsim.” Noteica Gabija. Kams palūkojās sievietē:” Un kā ar Kristiju?” Jau pēc dažām sekundēm Kristijas kājas pieskārās stikliem apbārstītai, melna marmora grīdai. Ieskatoties pa izdauzīto logu meitene vel paspēja ieraudzīt- ugunīgu matu kušķi pazibam meža biezajā lapotnē. Kristija skaļi ievilka elpu un lēca, bet roku aizķēra viena no stikla lauskām, pārplēšot meitenes ādu. Neko nesajutusi meitene bez skaņas izpleta spārnus, mugurpusē pārplēšot savu melno T-kreklu. Kristija lidoja mazliet virs koku galotnēm, sekojot gabijas smaržai. Nolidojusi prāvu meža gabalu Kristija iespraucās starp egļu aso lapotni tikai drusku apskrāpējot roku ādu. Kristija nostājās uz zemes un sakārtoja savus masīvos spārnus aiz muguras. „ Ideāla piezemēšanās...” kristija gandarīti iesaucās un pacēla acis. Meitene sastinga pussolī, viņas priekšā stāvēja Kams... Saules apžilbināts Kams stāvēja balstoties uz gabijas ķermeņa. Nostabilizējies puisis nostājās pats uz savām kājām. „ Kur mēs bēgsim...” Kams jautāja, bet nepaspēja pabeigt teikumu kad viņa priekšā nolaidās Kristja. Kautko nomurminot zem deguna, viņa pacēla acis uz izbrīnīto puisi. Gabija atkapās un teica:” Tālāk pats.” Kad sieviete pazuda krūmos Kams jautāja:” Ko tu te dari?” Viņš uzlika roku uz Kristijas pleca un turpināja:” Tev jādodas prom, vēlams laukā no valsts, vai pat uz citu zemeslodes pusi. Tikai netuvojies Danielam... Viņš vairs nav tāds kā agrāk...” Kritija nokratija viņa roku un pagāja pāris soļus atpakaļ:” ja nevēlies redzēt, tad tā arī pasaki, nevajag iejaukt manu brāli.” Kams nebija no tiem puišiem kurš lūgtum lūksies meitenes mīlestību, vai paklausību. Tam jau vairs nebija nozīmes, viņam bija vienalga ko Kristija par viņu domās, protams viņš cerēja ka meitene viņu mīlēs, bet tas bija maz iespējams. Plusā pie tā visa viņam jau mazliet apnika patstāvīgi sargāt meiteni, viņa jau ir pieaugusi un gan jau pati par sevi pastāvēs. „ Tinies,” viņš kliedza, „ ej prom!” Kristija uzlika vienaldzības masku un pasmaidija:” labi, es tomēr iešu apraudzīt savu brāli, vismaz viņš mani nedzen pie visiem velniem.” Ar šiem vārdiem Kristija izpleta savus spārnus un strauji uzlidoja debesīs, pat nepalūkojoties uz, kā viņai likās, nodevēju.