Izmisums, aizvainojums, rūgtums - tas viss grauž manu dzīvi. Tajā plosās visas iespējamās dabas katastrofas, kas savā ceļā izposta visu labo. Apziņa un zemapziņa tiek lēnām saindēta ar emociju un jūtu indi. Dvēsele ir tik ļoti piesārņota, ka iespējams ar skatienu izputināt visu, kas atrodas apkārt. Sajūta, ka man ir uzlikts zīmogs "nelaimes upuris"un jādzīvo ar šo zīmogu visu savu atlikušo dzīvi. Brīžiem pat pārņem atriebības kāre, laikam jau tāda ir mana dzīve jēga - ATRIEBĪBA!
Esmu dzīves un likteņa nolādēts bērns, un pat sāku ticēt tam, ka neesmu ne uz ko spējīga, nepatika un riebums pret visu šo nožēlojamo dzīvi un cilvēkiem, kas ir man apkārt. Cik ļoti esmu nogurusi no visa! vairs nezinu, kas esmu, jo centos dzīvot tā, kā to vēlas citi. Jūtos kā gļēvule, kas bez citu palīdzības neko nespēj, kā tikai čīkstēt kā nekam nederīga vijole, kas jau sen zaudējusi savu īsto melodiju. Un kā lai kādam iestāsta pretējo? Jau no pašiem pirmsākumiem ir uzlikts nelabvēlīga cilvēka zīmogs. Ja man ar to ir jādzīvo, tad es vairs negribu dzīvot. Ko savā dzīve esmu izdarījusi nepareizi? Par ko man ir jāmaksā? Liekas, ka uz šiem jautājumiem es atbildi neatradīšu nekad un nekur. Viss labais, kas manī bija, tagad slīgst negatīvo jūtu un emociju purvā, tāpat kā pati grimstu izmisuma atvarā. Mēģinu saskatīt kādu cerības salmu, pie kā pieķerties, bet tikko tas parādās tā atkal nāk virsū bieza, pelēka migla, kurā vairs nespēju orientēties. Un atkal es palieku viena ar savām bailēm un piesārņoto dvēseli, kuru vairs neviens nespēs attīrīt. kā gribās aizmirst to visu negatīvo paisuma vilni, kās ir gāzies pāri, bet tas vairs nav iespējams, jo ik dienu tiek pienesta jauna porcija negatīvās enerģijas tik lielā daudzumā, ka no tās ir neiespējami atbrīvoties. Tā tikai vēl vairāk grūž mani purvā, no kura vairs nevaru izkļūt, un, zaudējot cerību, saucu nelaimi palīgā: "Nelaime, kur tu esi? Ja tu nāc, tad pār mani jau tagad, neliec man mocīties, spēka vairs nav!" Tā nedzird mani, tad varbūt laime mani sadzirdēs: "Laime, kur esi tu? Liekas, ka tu manai dzīvei ar līkumu ej." Nedzird mani neviens, nav neviena, kas palīdzētu izkļūt no purva, neviena, un vari kliegt līdz balss zudumam, visi ir prom un atstājuši mani slīgstam šai izmisuma atvarā, kas rauj mani dziļāk un dziļāk. Esmu apmaldījusies un nezinu, uz kuru pusi iet, kurš būs tas īstais un pareizais ceļš. Man vairs nav spēka cīnīties, nav nekā, esmu iztukšota un saindēta. Tad ļaujiet man noslīgt, esmu pārāk dziļi purvā, kurā dzīvo viss pasaules negatīvisms un bezcerīgums, jo mieru man vairs neatrast, un no purva neizkļūt. "Dod roku!" Kāda balss kaut kur mani sauc, nespēju biezajā asaru miglā saskatīt runātāju. "Dod roku un nebaidies!" Balss atkal atkārto. Jūtu siltu un stingru roku, kas paņem manējo savā stingrajā tvērienā un ved mani nezināmā virzienā. Migla pamazām izgaist, un ieraugu gaišu smaidīgu seju un skaidras, mirdzošas acis. Viņš jo projām nav palaidis manu roku vaļā un ved mani sev līdzi. Uz kurieni? Godīgi, man ir vienalga. "Nebaidies! Es tevi aizvedīšu uz vietu, kur nav ļaunuma un baiļu, kur nav neviena, kas tev nodarītu pāri, es tevi pasargāšu, jo tagad tu esi brīva no gūsta." Brīva! Brīva no dvēseles mokām, brīva no briesmīgā moku purva, no kura mani izvilka šis eņģelim līdzīgais cilvēks, kurš iedveš uzticību un kuram blakus jūtos pasargāta no visa. Tagad mani pārņem citas sajūtas un emocijas, kas apdzēš naida liesmas un dvēselē iesēj cerības sēklu. Svešinieks, kurš deva man palīdzīgu roku, izvilka mani no tumsas un domu drūmuma, un parādīja saules gaismu, lai iemācos pamanīt to, uz ko esmu spējīga, un tikai tad parādīt cietiem, ko tie nekad nebūtu pamanījuši - manu dvēseli. autors: es
