Opāā...brīnumi notiek, un esmu atgriezusies 
Nezinu vai kāds vēl lasa manu darbiņu un kāds maz par to vēl atcerās, bet zināt, kā ir ar to iedvesmu. Manī ir iesēdies kāds pedantiskais rūķis un viņš saka, ka šis darbiņš ir jāpabeidz, lai vai cik ļoti tā iedevesam negrib nākt.
Par nodaļu varu teikt, ka nav nekas īpašs, bet man gribējas uzraksīt kaut ko mīļu un jauku.
Lai labi, lasās un ja kādam, kas nepatīk...BLOW ME 
-8-
Džareds aizvēra aiz mums durvis, un ilgi nedomājot pieplaka pie manām lūpām. Skūpsts bija kaislīgs un uzstājīgs. Likās, ka viņš mani skūpsta pēdējo reizi savā dzīvē un tieši tāpēc nevēlās pavadīt ne sekundi nepieskāries manām lūpām.
‘’Ej uz manu istabu, man vēl šis tas ir jāizdara. Esi laba meitene.’’ Viņš nočukstēja, kad pārtrauca skūpstu. Es apgriezos uz papēža un devos uz viņa istabu, pa ceļam noskatīdamās, kā viņš aiziet. Es iegāju viņa istabā un iesēdos gultā. Es paskatījos uz savām rokām. Bija tik dīvaini neredzēt uz tā zilumus un rētas. Šī bija viena no pirmajām reizēm, kad es atkal biju uzvilkusi šortus, jo baidījos tos vilkt.
Es nopurināju galvu, tādejādi cenšoties sevi aizdzīt prom no domām, kas joņoja manā galvā. Man ir jādzīvo šim brīdim, pagātne ir pagātne. Pašlaik man ir jābūt laimīgai, kopā ar savu mūža mīlestību. Džareds iesoļoja istabā un paskatīja uz mani.
‘’Tev viss kārtībā?’’ Viņš ievaicājas. Es pamāju ar galvu. ‘’Tad tu esi gatava savam sodam?’’ Viņš ļauni pasmaidīja. Es atsmaidīju pretī, piecēlos kājās un devos viņa virzienā. Džareds mani noskūpstīja, un tad manā ausī iečukstēja:
‘’Uz ceļiem.’’ Un tas, kas notika, tālāk ir pašsaprotams.
***
Es pamodos un aiz loga krēsloja. Atkal neviena man nebija blakus. Es izrausos no gultas, uzvilku Džareda kreklu un devos meklēt viņu. Ilgi nebija jāmeklē. Viņš stāvēja virtuvē un grieza salātus. Skats bija seksīgs, nu patiesībā vīrietis virtuvē ir kaut kas ekstra seksīgs. Viņam mugurā bija tikai treniņbikses un viņa mīļās čības. Es iegāju virtuvē, apsēdos otrā galda pusē un kā tāda idiote smaidīju.
‘’Kā man patīk šāds skats. Kaut katru rītu pamostoties es ko tādu redzētu.’’
‘’Bet tagad nav rīts.’’ Viņš atbildēja.
‘’Bet nav jau aizliegts sapņot...’’ Es piecēlos no krēsla, un apskāvu viņu no mugurpuses savu galvu uzliekot viņam uz muguras. ‘’Es tevi mīlu.’’ Es nočukstēju.
‘’Es tevi arī.’’ Viņš atbildēja. Es atlaidu viņu no sava apskāviena, un viņš pagriezās pret mani un maigi noskūpstīja.
‘’Cik jūs ilgi paliksiet?’’
‘’3 dienas. Es jūtos nožēlojami, jo nevarēšu palikt uz tavu dzimšanas dienu.’’
‘’Hej, nebēdā. Mēs varam ātrāk nosvinēt.’’ Es viņu uzmundrināju. ‘’Un es jau palieku vecāka nevis tu.’’ Mēs abi iesmējāmies.
‘’Nu un kā tur būs ar to saldējumu. Vai patiešām saldējums sniedz lielāku baudu par seksu?’’
‘’Kāds saldējums?’’ Es iesmējos un noskūpstīju viņu.
‘’Nāc. Es zinu, ka tu atkal gribi ēst.’’
‘’Kāds tu esi gādīgs. Pilnīgi nesaprotu, kā man tik ļoti ir paveicies.’’ Viņš izņēma šķīvjus. Un mēs jauki kopā paēdām. Es jutos ļoti laimīga, ka pat aizmirsu par visu, kas ar mani bija atgadījies nedēļu atpakaļ. Man ir bijušas daudz attiecības, bet šoreiz man bija sajūta, ka šīs attiecības būs grūti izjaukt.
***
‘’Čau, mam!’’ Es, vēl joprojām iekrampējusies Džareda rokā, nobļāvos pa visu māju. ‘’Mēs esam atpakaļ.’’ Tā kā dzirdēju, ka balsis nāk no viesistabas, mēs devāmies tur.
‘’Beidzot jūs arī ierodaties. Es jau domāju, ka šovakar ne tevi, ne Džaredu neredzēšu.’’ Džareds apsēdās uz dīvāna blakus savai mammai un es savējai.
‘’Kur mans brālis?’’
‘’Viņam kāds piezvanīja un viņš, vēja plēsts, aiznesas prom.’’ Konstance paskaidroja. Džareda sejā parādījās viltīgs smīns.
‘’Tā tad par ko mūsu mammas tik aizrautīgi runāja?’’ Es ievaicājos, kad atspiedu galvu mammai uz pleca un apviju savas rokas ap viņas roku.
‘’Par jums abiem.’’
‘’Kā tad mēs esam izpelnījušies tādu godu?’’
‘’Varbūt jūs paši gribat apstiprināt baumas, kas klīst pa pasauli.’’ Mana mamma nopūtās.
‘’Ak jā. Bet tev taču nav iebildumu?’’
‘’Protams, ne. Ja tu esi laimīga, tad tu zini, ka neatturēšu tevi.’’ Es jutu kā mamma pasmaida. Man bija sajūta, ka atkal esmu pusaudze un man mammai ir jāatzīstas, ka man ir draugs.
‘’Bet tagad lūdzu beidzam par to runāt. Kāpēc jārunā par to kas ir acīm redzams?’’
‘’Nu labi. Mēs ar Konstanci domājām, kā varētu nosvinēt tavu dzimšanas dienu, kā nekā puiši pilsētā ir tikai 3 dienas un tava dzimšanas diena ir tikai pēc nedēļas.’’
‘’Atkal tu visu izdomā manā vietā. Mammu es vairs neesmu 5 gadus veca meitene.’’
‘’Es zinu, bet tomēr tev būs apaļa dzimšanas diena. To vajag atzīmēt kārtīgi.’’
‘’Mēs to varēsim atzīmēt. Bet ļauj man pašai izdomāt, ko darīt.’’
‘’Nu labi.’’ Es jutu, ka mani pārņem vainas apziņa, ka atkal atsaku kaut ko mammai. Es piecēlos un uzskrēju uz savu istabu. Mana mamma ir pārāk ziņkārīga, liekas, ka viņa vēl nav tikusi pāri, ka neesmu vairs pusaudze. Vai arī viņai bail, ka atkal iebraukšu auzās ar attiecībām. Es iegāju savā istabā un apsēdos uz grīdas, un sāku raudāt. Es nezinu, kas man notika, laikam es biju pārāk daudz šodien piedzīvojusi. Džareds ienāca istabā, apsēdās man blakus un apskāva mani.
‘’Kas tev notika?’’
‘’Es nezinu. Es laikam gribu gulēt.’’ Es piecēlos, sameklēju savu pidžamu, pārģērbos un iekāpu gultā. Džareds izskatījās noraizējies. Viņš noģērbās un iekāpa man blakus.
‘’Es neatstāšu tevi vienu. Vismaz tik ilgi, kamēr vien esmu šeit.’’ Viņš nočuktēja un apskāva mani.
