Tā tad...it kā pēc visiem pircipiem es beidzu nodaļu tā, ka tagad vajadzētu būt panikai, histērijai un asarām, bet tā galīgi nebūs. Tāpēc nenosodiet mani par to, ka tas ir nereāli un muļķīgi. Es vienkārši izbaudīju jautrību raksot šo nodaļu 
Tāpēc arī jūs, visi mani mīļie lasītāji, pasmaidiet un pasmejieties :)
-4-
Es paskatījos riņķi un ieraudzīju policijas mašīnu, ātrās palīdzības mašīnu un daudz sašutušu cilvēku. Es nespēju pakustēties, jo es biju iespiesta starp mašīnas durvīm un iebuktēto sānu. Es redzēju, kā glābējs nāk uz manu pusi un mēģina mani izdabūt ārā no mašīnas. Mana labā kāja šausmīgi sāpēja, bet paldies Dievam, sāpēs nebija tādas, kā ir, kad kāja ir salauzta. Glābējs mani izcēla no mašīnas un nesa slimnīcas busiņa virzienā.
‘’Nomierināties. Jums viss būs labi. Ārsti jūs apskatīs slimnīcā un viss būs kārtībā.’’ Viņš centās runāt mierīgi.
‘’Es negribu... man nepatīk... man bail... ‘’ Es čīkstēju kā mazs bērns. Viņš mani apsēdināja slimnīcas mašīna, un es jutu, ka kāds pieskaras manai sejai.
‘’Tev ir paveicies.’’ Kāda paveca sieviete noteica. ‘’Tavai mašīnai gan nē. Varēsi iegādāties jaunu.’’ Viņa iesmējās un iedūra manā rokā šļirci. Es nejutu sāpēs, kad viņa man iedūra. ‘’Tas tev palīdzēs nomierināties un mazinās sāpes, kad būsim nonākuši slimnīcā, tu neko vairs nejutīsi.’’
‘’Kā... kas notika ar otru?’’
‘’Viņam viss kārībā, ja neskaita, to, ka viņam būs jāmaksā sods par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu un ja tev ir, tad arī tava apdrošināšanas nauda.’’ Līdz slimnīcai es patiešām nejutu nekādas sāpes. Mani iesēdināja ratiņkrēsla un veda iekšā slimnīcā.
‘’Vai patiešām to vajag?’’ Es vaicāju vīrietim, kas mani stūma iekšā.
‘’Tev nav izvēles.’’ Viņš iesmējās un ieveda mani telpā, kur sēdēja ārsts.
‘’Sveika, Džuljeta. Kas tad gadījās? ’’ Dakteris Stretfors noteica
‘’Tā nebija mana vaina. Kaut kāds idiots ietriecās manā mašīnā un nu visa mana mašīna ir lupatās. Es jūtos tīri labi, bet mana kāja gan nē.‘’ Dakteris paņēma manu kāju savā rokā un apskatīja no visām pusēm.
‘’Es tavu kāju apsaitēšu, jo izskatās, ka lūzuma nav, bet rīt no rīta es tev veikšu rentgenu un tev šī diennakts būs jāpavada te.’’ Es jutu, ka man sākās panika. Vesela nakts slimnīcā. Par ko Dievs, par ko?
‘’Cik jauki!’’ Es ironizēju un ārsts iesmējās. Viņš uzlika apsēju un mani aizveda uz palātu. Es iekārtojos gultā un no kabatas izvilku telefonu. ‘’Nopietni.’’ Es paskatījos uz savu HTC telefonu, kas bija lieliskā stāvoklī. Nu kā tas pie velna iespējams. Un kā pie velna ir iespējams, ka es esmu tikusi sveikā cauri tikai ar izmežģītu kāju. Visa mana dzīve ir meli. Es iesmējos. Man vajadzētu kādam piezvanīt, bet es jau zinu, ka visi kritīs histērijā un to nu es negribu, bet tomēr, man kādam ir jāpazvana, tāpēc es izvēlējos histēriskāko no visiem cilvēkiem. Savu mammu. Es uzspiedu viņas numuru un viņa pat nesasveicinājās, bet uzreiz satraukt sāka uzdot jautājumus. Es nopūtos.
‘’Kas noticis? Kāpēc tu man tik vēlu zvani?’’
‘’Nu lieta tāda, ka es cietu avārijā un nu es guļu slimnīcas palātā ar izmežģītu kāju.’’ Klusums. Labi, viņa laikam noģība. ‘’Mammu?’’
‘’Ak, mans mīļais bērns! Tev viss kārtībā? Es aizbraukšu pie tevis.’’
‘’Mām... man viss ir daudzmaz kartībā. Tikai kāja. Man viss būs kārtībā, bet rīt no rīta gan tu varētu atbraukt, lai varētu mani aizvest mājas.’’
‘’Labi bērns. Ak, mans Dievs! Viss būs labi.’’
‘’Es zinu. Labāk pati sev to ieskaidro.’’
‘’Ļoti smieklīgi.’’
‘’Labi. Atā, mam.’’
‘’Atā.’’ Es noliku un redzēju, ka man ir sms no Džareda.
Ak, Kungs! Džareds! Es atvēru sms.
‘’Kā tev iet? Ceru, ka vēl negulēji. Es tikai vēlējos pateikt, ka man viss ir kārtībā un mēs esam Parīzē. Es vēlētos kaut tu būtu te, kopā ar mani. Man tevis pietrūkst. Mīlu Dž.’’
Labi, netaisīsim paniku. Ko man iesākt ar Džaredu? Viņš taču prātā sajuks, ja es viņam pateikšu, ka esmu slimnīcā, un viņš atrodas otrpus zemeslodei. Es virpināju telefonu savā rokā un nezināju ko darīt. Zvanīt... nezvanīt? Ai, kas būs tas būs. Es atradu Džareda numuru un uzspiedu zvanīt.
‘’Hej, Mazā! Es nepamodināju tevi?’’
‘’Nepavisam.’’ Es noteicu un manā palātā ienāca māsiņa un atnesa man pudeli ūdens, un zāles. ‘’Pagaidi mazliet.’’
‘’Šīs tu iedzer uzreiz. Tas tev uzdzīs miegu un noņems sāpes.’’ Māsiņa noteica un izgāja no palātās.
‘’Esmu atpakaļ.’’ Es uzliku skaļruni un paņēmu zāļu trauciņu, un ūdens pudeli.
‘’Kas pie velna tas tikko bija?’’ Viņš izklausījās nesaprašanā. Es iedzēru tableti, noņēmu skaļruni un pieliku telefonu pie auss.
‘’Tu tikai nesatraucies. Viss ir kārtībā... Nu kārtībā nav nekas, bet es vismaz neesmu komā vai vēl trakāk-mirusi.’’ Es iedzēru ūdens malku un man likās, ka viņš ir pārstājis elpot. Nu labi, laikam vislielākajā histērijā kritīs Džareds, kad es viņam visu izstāstīšu. ‘’Tu vēl elpo?’’
‘’Jā. Ka pie velna?’’
‘’Nu man gadījās maza avārija. Patiesībā es neesmu vainīga, bet cietu tikai es. Tu tikai nomierinies. Elpo. Nu sanāca, tā, ka es sēžu slimnīcas palāta un man ir izmežģīta kāja. Forši ne?’’ Es iesmējos, un Džareds laikam bija miris. Es klausulē pat nedzirdēju viņa elpošanu. ‘’Hej, tu čali no Marsa, nolaidies uz zemes.’’
‘’Tev viss kārtībā?’’ Viņš beidzot nočukstēja.
‘’Es teicu, ka man ir tikai izmežģīta kāja, tas varēja notikt arī kāpjot pa trepēm vai ejot pa slapju zāli, neuzmanīgi. Esmu sazāļota un man it kā vajadzētu būt bezspēcīgai, bet es nez kāpēc jūtos ļoti labi. Vislielākā nelaime, ka mana mazulīte ir sadragāta.’’ Es iesmējos. ‘’Drīzāk jājautā vai tev pašam viss kartībā?’’
‘’Nē. Man nav. Mana draudzene ir izmežģījusi kāju, bet es atrodos otrpus zemeslodei. Bet viņa pati par to spēj tikai pasmieties.’’ Viņa draudzene?
‘’Nu bet ko man vajadzētu darīt. Ne pirmo reizi izmežģīju kāju.’’
‘’Es zinu. Tev viss būs kārtībā? Man nevajag doties mājās?’’
‘’Nemaz nedomā, Leto. Man viss būs kārtībā. Mamma par mani parūpēsies.’’
‘’Nu labi.’’ Viņš beidzot izklausījās nomierinājies.
‘’Man pietrūkst tevis.’’
‘’Man tevis arī.’’ Es nožāvājos.
‘’Es laikam iešu gulēt. Zāles sāk iedarboties un drīz es pavisam atlūzīšu.’’
‘’Ļauj man tev pirms miega padziedāt.’’
‘’Labi.’’ Es pasmaidīju un apgūlos neērtajā slimnīcas gultā, un dzirdēju kā viņš uz ģitāras sāk spēlēt ‘’Alibi’’. Viņš klusām dziedāja manā ausī, līdz es jutu, ka mani plakstiņi kļūst smagi un es sāku iemigt.
‘’Arlabunakti, Džūl. Es mīlu tevi.’’ Pirms es aizmigu es vēl dzirdēju viņa vārdus.
