Santa bija tikko nosvinējusi savu divdesmit pirmo dzimšanas dienu. Tā nebija parasta dzimšanas diena, kā visas līdz šim. Viņa, Baiba un Liene bija aizbraukušas uz Slovākiju slēpot – tā teikt, meiteņu tusiņš. Viņas atpūtās, izklaidējās, slēpoja, Santa iemācījās braukt ar dēli. Baiba un Liene bija viņas labākās draudzenes, kas izdomāja viņai šo lielisko dāvanu – ceļojumu. Santai tas kā reiz bija nepieciešams, jo visas problēmas, kas bija mājās, uz šo nedēļu tur arī palika – nebija ne greizsirdīgā drauga, ne viņa māsas, kas vienmēr staigāja apkārt ar sejas izteiksmi „es visu labāk zinu”, kas Santu patiesībā ļoti kaitināja.
Šis stāsts nesākās viņas dzimšanas dienā, tas sākās vismaz pusgadu ātrāk. Santa bija studente, bet pēc skolas piestrādāja mazā ziedu veikaliņā. Viņa bieži iepazinās ar interesantiem cilvēkiem. Viņa bija ļoti sirsnīga un izpalīdzīga – vienmēr palīdzēja izvēlēties piemērotākās un skaistākās puķes, vienmēr smaidīja. Pats pozitīvisma iemiesojums. Pat cilvēki, kas reizēm agros sestdienu rītos saīguši iegriezās pirkt ziedus (visbiežāk dusmīgajām sievām, pēc mājās nebūtas piektdienas) no mazā ziedu veikaliņa izgāja ar smaidu sejā. Bet viņa nekad ne ar vienu neflirtēja, viņai jau 3 gadus bija draugs, kuru viņa mīlēja. Viņš gan reizēm aizrāvās ar dzeršanu un datorspēlēm, bet viņa viņu tik un tā mīlēja, par spīti tam, ka viņš mēdza kļūt nejauks un riebīgs.
Kādu dienu, tieši pēc strīda ar draugu, veikaliņā viņa iepazinās ar diezgan interesantu puisi. Viņš uzreiz pamanīja, ka Santa smaida, tikai lai slēptu, ka viņai sāp, vai lai slēptu savas problēmas. Bet Kristapu ieinteresēja šī meitene ar saldo smaidu, bet skumjajām acīm.
Vārds pa vārdam, viņi iepazinās. Santa protams uzreiz noraidīja viņa priekšlikumu aiziet līdz kafejnīcai. Bet Kristaps tik viegli nepadevās un noskaidroja vismaz to, kā viņu atrast draugiem.lv.
Darba dienas beigās Santa jau bija par viņu aizmirsusi, atnākusi mājās un izlīgusi ar draugu. Viņa bija pārsteigta, kad ieejot draugos, Kristaps viņu bija uzaicinājis draudzēties. Viņa apstiprināja draudzības uzaicinājumu un, kā izrādījās, viņiem pat ir kopēji draugi un paziņas. Tā nu viņi iesāka laiku pa laikam sarakstīties, papļāpāt... Kristaps gan vairs viņas ziedu veikalā neiegriezās, izrādījās, viņš dzīvo diezgan tālu no Rīgas un tajā dienā vienkārši bija braucis ciemos pie drauga un viņa meitenes, kuri plānoja savas kāzas. Arī Kristapam bija draudzene, bet viņš tā pat bieži sarakstījās ar Santu.
Ar laiku Santa sāka sajust simpātijas pret šo puisi – kāds iekšējs spēks viņai teica: „Tu vari viņam uzticēties!” Tāpēc viņa Kristapam atklāja savas problēmas, ka Jānis viņai bieži nepievērš uzmanību, ka viņa reizēm jūtas atstāta un nevajadzīga. Tad Kristaps viņu parasti mierināja – viss būs labi, ja ne viņš tad kāds cits spēs viņu novērtēt – tik pozitīvu cilvēku pasaulē ir maz un kāds noteikti pamanīs prieku, kas no viņas plūst. Bet Santa joprojām turējās pie Jāņa. Kaut arī bieži viņai naktis nu jau bija jāpavada vienai, jo Jānis kārtējo reizi spēlēja datorspēles vai bija izgājis ar draugiem. Santa pati nevarēja nekur iziet – tam uzreiz sekoja greizsirdības scēnas, bet viņa ar to samierinājās. Vienīgais ko viņa vēlējās – lai Jānis būtu laimīgs.
Bet tad situācija mainījās – kādu dienu, kad viņai atkal bija bijis strīds ar Jāni, viņa rakstīja Kristapam. Viņs vienmēr viņu nomierināja, uzmundrināja. Kā jau labs draugs. Bet Kristaps neatbildēja. Arī nākamajā dienā no viņa nebija ne vēsts. Trešajā dienā viņš atbildēja, ka neesot varējis runāt, jo izšķīries ar savu meiteni. Nu pienāca Santas kārta viņu uzmundrināt. Un viņai izdevās, jo jau pēc nedēļas Kristaps atkal bija iepriekšējais – bezrūpīgais, jautrais.
Tad pienāca Santas dzimšanas diena. Viņa ar savām draudzenēm aizbrauca uz nedēļu atpūsties, neskatoties uz visiem Jāņa iebildumiem un pārmetumiem. Viņa gribēja no tā visa atpūsties. Un tieši vakarā pēc savas dzimšanas dienas viņa saprata, ka turās pie Jāņa tikai tāpēc, ka viņai bail būt vienai. Ka patiesībā Kristaps ir tas, ar kuru viņa ļoti vēlētos būt kopā, bet viņa nedomāja, ka varētu viņam patikt kā meitene. Kā nekā, viņš tikko bija šķīries no savas meitenes. Bet viņa nezaudēja cerību, tādēļ, kad atgriežās mājās, paziņoja Jānim, ka viņa tā vairs nevēlas dzīvot, savāca savas mantas un pārvācās uz savu vecāku mājām. Ar Kristapu viņa turpināja runāt tā pat kā līdz šim, bet viņa sāka ievērot, ka viņš tai pievērš daudz vairāk uzmanības kā iepriekš.
Tā viņi vēl kādu laiku sarakstījās, līdz izlēma satikties. Pēc šīs tikšanās sākās Santas brīnišķīgākais sapnis. Viņa juta prieku, ar kādu Kristaps viņu sagaidīja, viņa juta , ka viņš vēlas, lai viņa ir tam līdzās. Tā pagāja 3 mēneši un tad pēkšņi – Kristaps kļuva auksts. Nē, ne vienmēr, kad viņi bija divatā, viņa joprojām redzēja siltumu viņa acīs, bet, kad viņi bija ar draugiem, viņš no viņas izvairījās. Arī nerakstīja viņš vairs tik bieži. Santa vairs nesaprata kas notiek...
Viņa ilgi sēdēja un domāja. Nē, Kristaps nekad nebija teicis, ka mīl viņu, ka vēlas būt ar viņu, viņi vienkārši bija, kā draugi, kā vairāk nekā draugi, bet viņa negribēja pazaudēt viņa draudzību. Viņa viņu tiešām bija iemīlējusi – viņa sirsnību, viņa trakos izgājienus, bez kuriem Santai dzīve sāka šķist pelēka, viņa aizrautību, stāstot viņam vien zināmus stāstus un atgadījumus, tas viss viņai bija kļuvis dārgs. Viņa arvien biežāk sāka sapņot, par viņu pirmajām tikšanās reizēm, kad viņi bezmērķīgi staigāja apkārt un vienkārši runāja par šo un to. Viņa atcerējās, ka tieši tās bija reizes, kad viņa jutās tiešām brīva un laimīga, kad neeksistēja nekas cits, kā vien tas brīdis. Atceroties viņu pirmo skūpstu, viņai atkal vēderā uzradās taureņu bars.
Jā, viņa bija iemīlējusies, bet Kristaps... Varbūt viņš bija nobijies, varbūt pārdomājis, tik daudzi varbūt, bet Santa apņēmās gaidīt. Viņa apraka savu mīlestību dziļi savā sirdī un nolēma būt tā pati vecā Santa, kas bija viņam vienkārši laba draudzene. Viņa turpināja viņu atbalstīt, runāt ar viņu, kā senāk. Atkal bija kāds, ko viņa vēlējās redzēt laimīgu, pat ja viņai pašai sāpēja.
Bet ar ko tad Kristaps bija labāks par Jāni? Arī Jānis sākumā Santu bija darījis laimīgu... Santa labu laiku sēdēja un meklēja atbildes uz šo jautājumu, līdz saprata – Jānis viņai vienmēr solīja zvaigznes nonest no debesīm, bet gandrīz nekad šos solījumus neizpildīja, bet Kristaps... Kristaps gandrīz nekad neko nesolīja, bet ja bija ko apsolījis, kaut sīkumiņus – solījumi tika vienmēr izpildīti. Jānis viņai solīja paradīzi zemes virsū, bet Kristaps.. viņš nesolīja neko tamlīdzīgu, viņš nestāstīja, cik laimīga viņa ar viņu būs, viņš viņai nedāvināja simtiem sarkanu rožu un neapbēra ar komplimentiem, bet viņš vienmēr viņai teica taisnību. Ja viņai kāda kleita nepiestāvēja, Kristaps uzreiz pateica: „Piedod, bet šī kleita tev nepiestāv”, kamēr Jānis būtu atbildējis: „Ak, cik tu skaista” kaut nebūtu pat īsti paskatījies. Ja Kristapam nebija laika, viņš tā arī pateica: „Man jāstrādā un nebūs laika satiksties”, kamēr Jānis būtu atbildējis: „Jā, labi, satiksimies” bet tad pusstundu pirms norunātā laika pazvanītu un pateiktu, ka tomēr nevarēs.
„ Divi tik dažādi cilvēki,” Santa domāja. Viens, kas sola visu un nedara neko, un otrs, kas nesola neko, bet tomēr sniedz tik daudz – patiesību un dzīvi bez ilūzijām. „Jā,” Santa nodomāja. „Mīlestība ir akla kā kurmītis, nekad nevari zināt, kad un kur tā uzradīsies un kuru tā izvēlēsies.”
