Šo var lasīt gan kā īsu pamācību melošanā, gan kā īsu pamācību melu “atkošanā”. Pēc vajadzības.Ja melošanas ģenialitāti vajadzētu ietērpt vienā īsā teikumā tad tas, manuprāt, būtu šāds: melošanas process uzskatāms par izdevušos, ja tas ne ar ko neatšķiras no indivīda ikdienas uzvedības. Kontrolēt sevi melu brīdī ir ļoti grūti. Arī “atkost” nav viegli. Ja par šo tēmu esi iepazinies(-usies) ar apjomīgākiem materiāliem, tad pārskrien vienkārši pa diagonāli te pāri vai arī apskati bildītes, vai arī iesaki kādu teicamu materiālu vai piemēru.
KAS JĀŅEM VĒRĀ
1. Par meliem var liecināt:
runa, mīmika, intonācija, ķermeņa valoda, sirdspuksti, elpošana u.tml.
2. Ko ir ļoti grūti kontrolēt:
svīšanu, sirdspukstus, sarkšanu, bālēšanu;
3. Melu atmaskošanā ļoti lielu lomu spēlē intuīcija.
4. Melojot maksimāli jācenšas izturēties tā, kā Tu to dari ikdienā. Bet atmaskojot melus, jāņem vērā – „aizdomās turamā” uzvedība vienmēr jāvērtē, izejot no tā, ka subjekts uzvedas ikdienā.
PIRMS MELOŠANAS:
Melošanu krietni atvieglo melu samaisīšana ar patiesību (tā vienmēr skan pārliecinoši, jo ir dabīga), kas dod papildus ticamības procentus melīgajai informācijai. Ja Tev ir kādas kaites (sāp zobs; ir klepus, sausa mute, sāp elkonis, niez deguns, asaro acis u.tml.), labāk ir jau sarunas sākumā to izrādīt, lai melu brīdī tas neizskatās kā viens no melus nododošajiem žestiem/darbībām. Ja sarunas laikā ir pieejama ūdens glāze, padzeries jau pirms sarunas vai tās pašā sākumā, kā arī ik pa brīdim, nevis tikai pie grūtākā jautājuma. Savu iespējamo melu simptomu gammu vēlams parādīt jau tajā brīdī, kad Tu vēl nemelo un arī pēc tam, radot iespaidu, ka tā ir ikdienišķa izturēšanās. Ja ir satraukums pirms melošanas performances, var mēģināt ritmiski sasprindzināt un atlaist vēdera muskuļus vai kustināt, piemēram, kurpēs kāju pirkstus.
ĶERMEŅA POZA
Labāk ir stāvēt kājās, nekā sēdēt. Jo noslēgtāka poza, jo vieglāk Tevi būs „atkost”. Tad katra mazākā kustība vai mīmika var nodot. Vēl labāk ir nedaudz kustēties (ne velti melu detektorā iesēdina kāelektriskajā krēslā), tiesa nepārspīlējot, kas radītu pretēju efektu.
KO DARĪT AR EKSTREMITĀTĒM
Ja Tev nav pārliecība par savām rokām un ķermeņa valodu – žestikulē visu laiku (bez pārmērībām, protams), lai smagajā melu brīdī tas neliktos aizdomīgi. Ja nervozējot parasti sāc drebināt kāju, labāk jau sarunas sākumā kāju nodarbināt – kaut vai kustini pirkstus kurpēs. Ja turi kaut ko rokās (pildspalvu, glāzi, mobilo) un Tev nav pārliecība, ka varēsi to noturēt mierā visu laiku, labāk drusku virpini vai kā citādi aiztiec to visu laiku.
N.B. Vēlreiz atgādinu – visām mazajām viltībām ir jābūt ikdienišķām, lai tas nepārvēršas par cirka numuru.
MĪMIKA
Ja ir aizdomas, ka nespēsi savu mīmiku noturēt rāmjos, labāk jau sarunas sākumā esi izteiksmīgs(-a), lai neīstajā brīdī nesāktu šķobīties un stostīties. Ja ir grūti noturēt acu kontaktu, un ja nemāki „melot, acīs skatīdamies”, tad labāk visu sarunas gaitu regulāri pārtraukt un atsākt acu kontaktu.
N.B. Mīmikai ir milzīgs spēks gan apzinātā, gan zemapziņas līmenī, tādēļ, ja ir vēlme to dziļāk izpētīt, tad ir pieejami ļoti daudz materiāli gan internetā, gan arī grāmatās.
ĪSI PAR ŽESTIEM
Ja runā, galvenais – negrābsties gar muti un vispār gar seju. Bet vēl labāk – vispār sevi neaiztiec un nekņudini.
EMOCIJAS
Emocijām un tekstam ir jāiet kopsolī. Ja par saņemtu dāvanu pateiksi: „O! Tieši to es gribēju!” un pēc divām sekundēm izspiedīsi smaidu, tas neies krastā – vajag smaidīt un teikt vienlaicīgi. Par ilgu izrādītas emocijas arī ir nodevīgas – tas var radīt aizdomas. Emocijām ir aptuveni laika rāmji, kuros tās iekļaujas. Tie katram indivīdam, protams, var atšķirties. Tāpat nevajag emocijas pēkšņi pārtraukt. Ja runā ar vienu cilvēku un esi izspiedis sirsnīgus smieklus, tad nevajag pēc sekundes ar nopietnu seju griezties ar svarīgu jautājumu pie otra sarunas biedra. Emocijām un tekstam ir jāsaskan. Piemēram, žāvājoties izteikts „es arī Tevi mīlu” nebūs diez ko pārliecinošs. Emocijām ir jāparādās visā sejā (tur ir ļoti daudz muskuļu). Ja prieks, skumjas, pārsteigums, riebums u.tml. izpaužas tikai lūpu kustībās, tātad emocijas ir viltotas.
REAKCIJAS
Ja esi vainīgs, bet gribi melot – neaizstāvies, bet uzbrūc. Meļi, runājot ar savu iztaujātāju, netieši izrādot, ka jūtas neērti,mēdz aizgriezt prom galvu vai pat visu ķermeni. Noturies un runā brīvi. Ja sarunas laikā sāksi būvēt šķēršļus starp sevi un sarunas biedru(-eni), tas radīs aizdomas. Tādēļ nevajag pēkšņi ņemt blakus stāvošus priekšmetus (glāzes, pildspalvas, saulesbrilles u.c.) un sākt celt „aizsargmūri”. Nevajag aizrauties arī ar humoru un sarkasmu, noliedzot patiesību (melojot par to). Tas arī rada pamatotas aizdomas. Dažkārt Tevi var mēģināt pieķert ar sekojošu paņēmienu: jūs kādu laiku runājiet par 1 tēmu, kuras laikā Tu fleitē. Pēkšņi otrs sarunas dalībnieks strauji maina tēmu. Šinī brīdī par katru cenu centies dabūt viņu atpakaļ sarunā par tēmu Nr.1, radot iespaidu, ka gribi visu noskaidrot līdz galam. Nevajadzētu izrādīt emocijas, kas liecinātu par nepārprotamu atvieglojumu, ka ir nomainījusies sarunas tēma.
N.B. Ne vienmēr visi šie simptomi nozīmē melus. Tas tik pat labi var liecināt arī par vēlmi kaut ko nepateikt vai noslāpēt kādas emocijas. Katram žestam, mīmikai var būt ļoti daudz dažādu iemeslu un izskaidrojumu. Katra cilvēka uzvedībā vienai un tai pašai izpausmei var būt dažādi cēloņi un mērķi. Tādēļ katrs indivīds ir vērtējams pēc viņa individuālās (unikālās) uzvedības izpausmēm.
NOBEIGUMA VIETĀ
Paturot prātā šīs lietas, skatīties ziņu raidījumus un intervijas TV kļūst par mata tiesu interesantāk. Arī dažādu darba tikšanos laikā un sanāksmēs var speciāli pievērst tam uzmanību, lai jautrāk. Pētāmo objektu netrūkst.
P.S. Pats melot nemāku. Arī par to, ka nemāku melot.
