Galvas sāpes ar vien pieauga ar katru soli no izkāpšanas brīža. Artūrs ar grūtīām sasveicinājās ar vecmammu, kura viņu sagaidīja. Olga nezināja par to cik ļoti Artūŗs mainījies, tāpat viņa nezināja to ,ka Artūram ir jauna meitene Liene. Artūra vecāki veco kundzīti tikai bija brīdinājuši ,ka pēdejā laikā Artūrs ir mazliet ne savā ādā, tāpēc neuztraukties ja nu puisis uzvedās mazliet ne tā kā parasti to būtu darījis.
Aizgājuši līdz mājai, Artūrs pateica, ka no tālā ceļa jūtās noguris un ies atgulties. Izdzēris ibumetīna tableti viņš ielaidās miegā. Miegā Artūrs redzēja dīvainu sapni. Viņš lēnām klīda pa savu dzīvokli. Viņš redzēja visas tajā esošas mantas un istabas, tādas, kādas tās bija kādu laiku atpakaļ. Nonācis sapnī savā istabā Artūrs redzēja, ka tajā kāds sēž. Tā bija kāda meitene, kura Artūram šķita dīvaini pazīstama. Tumši mati, vidēji garš augums, labi manāmas formas, dzimumzīmīte pie deguna, maza rētiņā uz pieres, spilgti zili mati tas viss šķita tik redzēts. Meitene tā kā māja uz viņa pusi un Artūru viņa sapnī vilktin vilka uz tās meitenes pusi, taču tad viss sapnis sagriezās kā pamatīgs karuselis.
Artūrs atjēdzās ,citā dzīvoklī. Tas šķita kaut kad redzēts. Viņs tur nebija viens. Tur bija daudz cilvēku. Viņa vecuma, tajā skaitā arī tā meitene. Artūŗs itkā tuvojās viņiem visiem, taču tuvojoties katram sajuta sāpes vēderā un krūtīs, bet jo īpaši, tur kur pēc pirmās nakts ar Lieni bija palikušas rētas uz rokas. Turklāt, tas sāpēja sapnī ,kur viņam šadu rētu nemaz nebija. Mirkli vēlāk sapnī Artūrs atkal bija tajā pat telpā, bet visi gulēja. Neredzeja tikai meiteni. Viņš piegāja pie loga un kas notiek – tā meitene gulēja uz ielas mirusi.
Sapnī kā paātrinātā lentē Artūrs redzēja policiju,mediķus un bēres. Viss šķita tik pazīštams, tik redzēts, bet kāpēc? Nu jau nākamā aina.Artūrs atkal atgriezās savā istabā un ieraudzīja uzrakstu uz spoguļa. Viņš nespēja salasīt, kas tur ir rakstīts, taču tas bija sarkaniem burtiem.
Vēl viens karuselis un Artūrs redzēja sevi mežā. Visapkārt liesmas. Viss griezās gan viņš, gan degošais mežs. Sāpes rētās pieauga ar katru mirkli. Caur liesmām iznāca tā meitene no sapņa sākuma. Tikai tagad bālu ādu ,nedzīvām acīm un tērpusies baltās skrandās. Artūram sirds dauzījās kā ātvilciens, meitene izstiepa roku, lai viņam pieskartos..
