Inferno (32)8

Es spļāvu nāvei acīs un to lieliski apzinājos. Man vienmēr likās, ka, brīdī, kad lūkošos pretī tai, es būšu pārbijies kā mazs puišelis. Es arī negaidīju, ka tēvs man pārlauzīs mugurkaulu, zaudēs prātu un draudēs nogalināt manu meiteni un manu pašu, lai atriebtos par to, ko es izdarīju. Es cieši uzlūkoju tēvu acīs un nejutu vairs nekādas bailes.

Es samierinājos. Es vienalga nevarētu aizbēgt, pat ja varētu, jo biju cilvēks ar lauztu mugurkaulu. Kliegšana man nepalīdzētu. Vienīgais, uz ko es cerēju, ka viņš pēc manas nāves nekad neaizmirsīs manu skatienu, kas atspoguļojās viņa tumšajos redzekļos. Kad mūs šķīra vien pāris soļi, tēvs strauji apstājās, pacēla galvu un aizkaitināti nopūtās. Aiz viņa stāvēja jauna sieviete, vienkāršās drēbēs, matiem savītiem elegantā copē. Viņai bija pelēkas, laipnas acis, un no viņas straroja labestīgums. Arī šo personu es nekad nebiju redzējis. Bet, kā pamanīju, viņa kaut kā spēja iespaidot manu tēvu. Šķita, ka viņa ķermenis ir sasaistīts un viņš nespēj pakustēties.Pamīšus skatījos te uz viņu, te uz sievieti un gaidīju paskaidrojumus. Emīlija kaut kur šņukstēja un es pie sevis lūdzos, kaut viņu tur neiesaistītu. Ja es runāšu, es viņu apdraudēšu. Sakodu zobus un gaidīju, kad kāds kaut ko pateiks. Emīlijas šņuksti kļuva intensīvāki, mana vēlme viņu pasargāt, desmitkārt spēcīgāka.

-Ingrīda,- tēvs nikni izgrūda sievietes vārdu un pagriezās pret viņu ar nicinošu smaidu,- Tu..

-Es,- par Ingrīdu nosauktā sacīja un pastiepa uz priekšu roku, kas lika tēvam sarauties,- Mēs civilos neaiztiekam. Tu savam dēlam esi salauzis mugurkaulu,- viņa piezīmēja un palūkojās uz mani,- Es tev pievērsīšos pēc tam,- viņa sacīja un atkal atgriezās pie tēva,- Džošua mani nekad nesauktu tāpat vien.

-Man bija iemesls.- tēvs indīgi izgrūda,- Es gribu atdarīt par Katrīnas nāvi.

-Kris,- Ingrīda pievēra acis un apskāva sevi ar rokām,- Tu zini, ka viņa to negribētu.

-Bullshit. Viņai tas patiktu. Viņa...-

-Viņa labi zināja, ko viņa dara,- sieviete mierīgā balsī atteica. Šķita, ka tēvs viņas vārdus sadzird un manāmi atslāba. Vismaz ķermeniski viņa žesti vairs nebija tik stīvi un asi.- Turpretī tu sāc zaudēt kontroli. Ir lietas, par ko mums ir jādomā. Nevis jāizpauž savas dusmas pret paša bērnu,- viņas balsī arī ieskanējās nosodījums. Tēvs tikai nošūpoja galvu un nozuda tik ātri, ka paspēju vien divreiz samirkšķināt acis. Ingrīda aizvien stāvēja nomaļus un, šķiet, valdīja asaras. Tad viņa ar žēlumu paskatījās uz mani un mierīgiem, lēniem soļiem pienāca man klāt. Es vispār nevarēju pakustēties. Nācās vien viņai uzticēties.

-Tu esi drošībā,- Ingrīda mīļi sacīja un noliecās ceļos manā priekšā,- Man vajag, lai tu pagriez muguru pret mani. Man vajag saaudzēt kaulu. Neiebilsti?- viņa pavaicāja. Nobolīju acis, it kā man būtu izvēle. Viņa iespurdzās,- Gluži kā tava māte,- viņa pasmaidīja un apvēla mani uz vēdera. Sāpes es nejutu vispār. Šķita, ka ķermenis ir sajucis pa detaļām, pār ko man nebija kontroles.

-Būs troksnis un sāpēs,- Ingrīda brīdināja un uzlika rokas man uz muguras.

No sākuma tās bija vieglas, velkošas sāpes, taču tad, tās kļuva mežonīgas. Atskanēja dobjš krakšķis un es jutu visu. Kā kaulaudi savijās no jauna vienotā kaulā un kā skrimšļi atkal sastājās vietās. Tā īsā sekunde šķita kā vesela mūžība. Es paspēju tikai ieelpot un izelpot, kad tas jau bija beidzies. Es jutu savas kājas un rokas un spēju tās kustināt.

-Paldies,- es sausi noteicu un pieslējos sēdus. Gribēju uzreiz doties pie Emīlijas, taču vispirms, kamēr Ingrīda bija te, man vajadzēja dažas atbildes,- Kas tu esi?

-Kamēr Keit.. Esmu norīkota jūs apsargāt. Kristiāna prāts ir aptumšojies no zaudējuma. Viņš tiks nošķirts no sabiedrības un izārstēts. Viņš vairs neprot neko atšķirt,-

-Bet tevi viņš atpazina,- es pieminēju. Ingrīda pamāja,- Tu esi no viņiem?

-Es esmu Dieva labā roka. Viņš ir mans padotais.- viņa vienkārši paskaidroja,- Jebkurā gadījumā, es nenonācu te tāpat vien. Keita jums caur Reju nodeva ziņu, vai ne?- viņa uzlūkoja manas acis. Īsi pamāju,- Teicami. Man ir jādodas prom, bet jūs esat saņēmuši norādes. Šodien izlaižat skolu un dodaties uz Svētās Helēnas namu. Cilvēki jau ir lietas kursā par jūsu apmeklējumu. Mēs jums ticam,- Ingrīda sacīja un uzsita man pa plecu,- Mēs jums ticam,- viņa atgādināja un izgaisa tikpat ātri, kā mans tēvs.

Nekavējoties, piecēlos kājās un devos pie Emīlijas, kura sēdēja zem galda, sarāvusies čokoriņā. Neko vairāk nepasakot, ievilku meiteni sev klēpī un ļāvu viņai izraudāties, vienlaikus viegli viņu šūdinot, lai viņa nomierinātos. Meitene elpoja strauji un sekli un viņa trīcēja, kā vēl nekad.

-Es domāju, ka tu nomirsi..- viņa iešņukstējās un aplika trauslās rokas man ap kaklu,- Man likās, ka viņš mūs nogalinās.. Nesaprotu, kā viņš varēja būt mans izredzētais..- meitene šausminājās. Manas rokas sastinga ap viņu. Ko, pie velna, viņa tikko pateica?

-Atkārto, lūdzu, ko tu teici?- es pārvaicāju. Emīlija sarāvās,- Viņš bija tev paredzēts?-

Emīlija uzlika rokas man uz vaigiem un ar mīlestību paskatījās man acīs,- Jā, bet man tas ir vienalga. Man esi tu. Es nekad neizvēlētos viņu, Aksel.

-Mēs pie šīs sarunas vēl atgriezīsimies,- es norūcu, aizvien juzdams, kā greizsirdības radītās emocijas kož kaklā un dur krūtīs,- Ej, sakrāmē mums somas. Dosimies mazā ceļojumā.

-Mazā ceļojumā?-

-Iesim atrast manus īstos vec..- es nepaspēju pateikt, kad Emīlijas acis pārgriezās un meitene sastinga,- Emīlija?- es viņu uzrunāju un sapurināju,- Emīlija, nav smieklīgi.

-Viņa nav prom,- Emīlija nebalsī iekliedzās un saķēra manas rokas savējās,- Viņa ir iestrēgusi starp pasaulēm un viņai draud briesmas.- meitenes nagi iedūrās man ādā un es nespēju izrauties no viņas tvēriena. Šķita, ka viņa izraus man rokas no vietas.- Viņa blandās un blandās.. Viņa ir ceturtajā pasaulē.

-Ceturtajā pasaulē?- es atbalsoju, nespēdams saprast, kas notiek,- Vai tu runā par Katrīnu?

Emīlijas acis atgriezās ierastajā brūnajā tonī un meitene saļima pret mani, klusi šņākuļodama. Acīmredzot, viņas ķermenis nespēja paciest tādas ciešanas un tā bija pretreakcija.

-Es došos bez tevis,- klusi sacīju un noglāstīju meitenes meduskrāsas matus,- Tu to nespēsi izturēt un tev tas arī nav jāiztur. Tā ir mana cīņa.

Inferno (33)