Inferno (3)5

Skolēni sāka celties kājās, un viņu balsis kā murdošs okeāns pārpildīja telpu. Fiziski piesmakušo gaisu piepildīja aktīvas, patīkamas un pozitīvas emocijas. Visapkārt švīkstēja klažu lapu aizvēršanas un atvēršanas troksnis un būkšķi no somām un soļiem. Čerubima acis novērsās no manis, un es nespēju nolasīt viņas sejā paustās emocijas. Vai viņa bija priecīga mani redzēt? Vai viņa bija no tiem, ko reiz biju aizskārusi? Vai viņa zina par manu uzdevumu un būs mans traucēklis?

Paldies, Kris, ka pabrīdināji. Es nikni nodomāju un paspraucos garām kādam jauneklim, kuram biksēs bija manāms izcilnis. Par spīti tam, ka nebiju redzama civilajiem, ieradums neiet viņiem cauri šķita ļoti dabisks. Tā es cienīju viņu privātumu, kad viņi pat nezināja, ka atrodas divu eņģeļu ieskāvumā. Atcerējos viņa erekciju un nosmīnēju. Izvirtusī jaunatne.. Tikai un vienīgi sekss, internets, nauda un alkohols. Tas bija viss lielos vilcienos, kas viņus interesēja.

Piegāju pie skolotājas tumši sarkanā ozola koka galda un laiski atspiedos pret palodzi pie loga. Viņa izlikās mani nemanām un kaut ko cītīgi pētīja datorā. Arī es laiski pētīju savus nagus, līdz pēdējais skolēns aizvēra durvis un mēs kabinetā palikām divas vien, Viņa nedrīkstēja norādīt, ka nav šeit viena, tāpēc vajadzēja mazliet uzgaidīt. Gaidīšana mani kaitināja.

-Vai zini,- viņa sacīja čerkstošā balsī,- Noklausīties viņu domas nav pieklājīgi. Viņi nav tavi.

-Man vajadzēja izklaidēties, Čerubim,- es nīgri atteicu. Šie radījumi man riebās vairāk par jebko, Lai neiekultos nepatikšanās par līšanu cilvēka privātajā pasaulē, nācās uz žiglu roku kaut ko izdomāt,- Es tā centos sameklēt savu apsargājamo,- es attaisnojos. Nezināju, kurš tieši no čerubimiem viņa bija, un cik augsts rangs viņai ir.. Nāksies vien pievaldīt mēli.

-Kurš idiots tev iedeva apsargājamo?- Viņa garlaikoti vaicāja, aizvien neskatīdamās uz mani,- Vai tāpēc, ka plikšķini actiņas sargeņģelim Kristiānam, domā, ka varēsi darīt, ko vien vēlies?

-Moka greizsirdība?- es minēju. Es necentos viņu provocēt. Tā vienkārši bija sausa fakta konstatācija. Čerubimiem netika spējas kā sargeņģeļiem, taču viņi ņēma to, ko dabūja pretim, un gandrīz nekad neiebilda. Viņa uzmeta man skatienu, it kā vaicājot «Tu stulba, vai?», un atkal pievērsās datoram.- Acīmredzot, moka gan. Kristiāns ir skaists un slavens..

-Nē, es vienkārši nevēlos, lai kādam citam jāsatīra nekārtība aiz tevis.- viņa atcirta.- Nevienam nav vajadzīgs tavs sargeņģelītis. Domāju, ka pavisam drīz arī tu viņam apniksi. Kam gan vajadzīgs tik nolaidīgs, kaitinošs un bērnišķīgs sargeņģelis?

-Vismaz es neesmu iesprostota neglītā ķermenī,- es iespurdzos un uzliku rokas uz galda, cieši blenzdama viņai acīs. Viņas izteikums mani viegli aizkaitināja,- Pamēģini manai apsargājamai ielikt sliktu atzīmi un..- es centos pielīdzināt balsi tikpat draudošu kā erceņģelim, bet manas spējas nebija tik spēcīgas. Drīzāk manas dusmas atgādināja kaķēna žāvas.

-Un kas?- čerubims izaicināja,- Ko tu man izdarīsi? Pasauksi Kristiānu?-

-Ko tu visu laiku piemini Kristiānu? Samīlējusies esi?- es iespurdzos. Man riebās, ka šī pretīgā radība nemitīgi piemin manu mīļ... manu draugu Kristiānu. It kā mēs būtu saauguši. It kā bez viņa es nespētu neko izdarīt.

-Priekš sargeņģeļa, tev ir piecgadnieka prāts. Lasies prom, pirms neziņoju pārējiem, ka tu slaisties. Pirmkārt, tu jau kaut kur palaidi prom savu cilvēku. Bērns.- viņas indīgais tonis man sāka pamatīgi krist uz nerviem. Sev nepārtraukti atgādināju, ka jāuzmanās. Šis čerubims mani vai nu zināja, vai nu pazina. Varēju derēt, ka viņa zināja un gaidīja, ka varēs mani izprovucēt, un tad mani sodīt. Dziļi ieelpoju gaisu plaušās, tam sajaucoties ar viņas sviedru, liliju smaržu un cigarešu dūmu smaku, un liku prātam un mēlei nomierināties. Strīdā uzvarēs tas, kurš izliksies visjaukākais. Tā man teica Kristiāns. Ja tu pret naidīgu komentāru attieksies labestīgi un mierīgi, otram apniks.

-Tu jau man nepateiksi, kura ir mana apsargājamā, vai ne?- mierīgi pavaicāju. Viņas acis uz mirkli pievērsās manējām, un tajās zaigoja neizpratne un skepse.

-Protams, ka nē,- viņa to atteica kā pašsaprotamu,- Labāk sāc skriet. Šī bija viņu pēdējā mācību stunda.- viņa sacīja un atsāka klikšķināt klavieru taustiņas. Rupji parādīju viņai vidējo pirkstu un izsoļoju ārā no telpas. Čerubims varbūt vinnēja kauju, bet ne karu. Un, ja viņa man stāsies ceļā uzdevuma izpildē, lai Dievs stāv klāt.

Vārdu tiešā nozīmē.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-4/784164