Beatrise sēž dīvānā, akurāti sakrustojusi kopā kājas. Sieviete neviltoti pasmaida, ieraugot Hannu, tomēr meitene nespēj atbildēt ar pašu, tāpēc velta vāri pieklājīgu smaidu pretī. Viņa jūt Ksenijas klātbūtni aiz muguras un vēlētos, kaut spētu pagriezties un aizbēgt atpakaļ pie Brendona.
-Prieks tevi redzēt. - Beatrise saka savā allaž nosvērtajā balsī, - Man prieks, ka esi atradusi labas mājas. - Viņa saka, bungodama ar saviem sarkanajiem, garajiem nagiem pa tumši zilajām auduma biksēm. Hanna nekad nav sapratusi, kā viņa vienmēr var izskatīties tik labi.
-Es atstāšu jūs divatā. - Ksenija saka, neļaujot meitenei teikt ne vārda. Viņa dodas uz virtuvi un aizver aiz sevis durvis.
Hanna brīdi paliek stāvam kājās. Viņa nespēj noticēt, ka Beatrise sēž viņas istabā, tik īsta un dzīva. Viņai šķita, ka viss, kas bijis bērnu namā, jāatstāj pagātnē, bet nu visas nepatīkamās emocijas no jauna uzjundī gaisā. Un viņa zina – šī nebūs vienīgā reize, kad Beatrise ir šeit. Tas atkārtosies vēl un vēl, līdz Hanna nespēs paciest šīs sievietes klātbūtni, kas kļūs aizvien kaitinošāka un nepatīkamāka.
-Apsēdies. - Beatrises aicinājums izrauj viņu no pārdomām. Viņa nedaudz apjūk, bet pēc brīža apsēžas blakus. Nāsīs iecērtas spēcīgs aromāts, ar ko ir pieliets viss Beatrises elegantais bikškostīms.
-Tu nemaz nepriecājies mani redzēt? - Sieviete jautā tieši un atklāti. Protams, viņa spēj nolasīt visas Hannas emocijas, vien paskatoties uz meiteni.
Šoreiz viņa šķiet savāda – it kā būtu atsvešinājusies, bet Beatrise šādus gadījumus ir daudzkārt pieredzējusi. Bērnu nama bērni vēlas sākt visu no jauna, aizmirstot pagātni. Hanna šķiet saspringta, un ir skaidri redzams, ka viņa nevēlas Beatrise redzēt savās mājās.
Psiholoģe dziļi ievelk elpu un tad mierīgi to izpūš. Hanna bija viens no tiem bērniem, ar kuriem neticami ātri raisījās sarunas un izveidojās laba komunikācija.
-Kā tev klājas? - Viņa sāk ar vienkāršu jautājumu, kas allaž atraisa bērnus.
-Labi. - Tas ir viss, ko var izdabūt no Hannas.
Turpmākās stundas laikā Beatrise no sirds cenšas, lai tiktu kaut nedaudz dziļāk meitenes dvēselē, bet viss rezultējas ar vienu sausu, nekam nederīgu vārdu. Hanna atbild tikai vienā vārdā un tad sakniebj lūpas, it kā nevarētu neko vairāk stāstīt.
Psiholoģe izmēģināja dažādas sev zināmās metodes, lai atraisītu meitenes mēli, tomēr viss veltīgi. Viņa jautāja par skolu, dzīvošanu ar Kseniju un draugiem. Pēdējā tēma meitenei ir īpaši sensitīva, jo viņa kļuva vēl noslēgtāka.
Beatrise redzēja neviltotu atvieglojumu meitenes sejā, kad pateica, ka viņai laiks doties prom. Hanna aiz priekiem pat metās ap viņas vidukli, apvijot rokas ap gurniem un piespiežot galvu pie vēdera. Sieviete noglaudīja meitenes galvu, bet klusēja. Viņai nedaudz sāpēja tāda atturība, it īpaši pēc visa tā, kas viņām piederēja bērnu namā.
Tad Hanna atvainojās un aizsteidzās uz vannas istabu, bet no virtuves iznāca Ksenija.
-Varbūt kafiju? - Pieklājības pēc vaicā Hannas aizbildne.
-Paldies, nē. Man jau laiks doties, ir vēls. - Beatrise atbild, veltot pieklājīgu smaidu – gluži kā Hanna.
Ksenija piekrītoši tikai pamāj ar galvu un tad piespiež plaukstu kaklam. Viņa cenšas slēpt satraukumu, kas pats laužas uz āru. Beatrise ievēro, cik patiesībā Ksenija ir bikla un nepašpārliecināta sieviete, kas izmisīgi vēlas kādam pieķerties. Viņa cer, ka vienīgais stiprais atbalsts vētrā būs Hanna, tomēr Beatrise zina, ka meitene ir pārāk patstāvīga un pašapzinīga, lai būtu kāda atbalsts.
Drīz vien Ksenija pati to sapratīs, tikai tad jau būs nedaudz par vēlu.
-K..kā viņai ir? - Viņa jautā, balsij trīsot.
-Neko vairāk par "labi" man neizdevās no viņas saņemt. Hanna šodien ir nerunīga, bet ar bērniem dažkārt tā gadās. - Beatrise paskaidro, nevēloties iedziļināties detaļās.
-Viņa noteikti ir nogurusi. Visu dienu pavadīja ar savu draugu Brendonu. - Ksenija paskaidro, vēlēdamās attaisnot savas audžu meitas dīvaino uzvedību.
-Vai tev ir zināms kaut kas vairāk par to puiku? - Jautā Beatrise.
Ksenija tikai papurina galvu, vienai taukainai matu šķipsnai izlienot no copes. Viņa to trīcošiem pirkstiem saņem un atglauž uz atpakaļu.
-Katrā ziņā Hanna nevēlas par viņu stāstīt. Iespējams, bērni noslēguši kaut kādu vienošanos. - Psiholoģe spriež.
-Tas taču var būt bīstami! Man noteikti jāparunā ar Brendona mammu... - Otra sieviete iztaisno plecus, tādējādi cenšoties iegūt vairāk pašpārliecinātības.
Hanna apzināti attaisa ūdens krānu un ļauj tam pašplūsmā darboties. Viņa ir cieši piespiedusi ausi vannas istabas durvīm, vēlēdamās dzirdēt, par ko abas spriež.
Var saklausīt tikai neskaidrus, saraustītus teikumus, no kuriem nevar salikt kopā neko jēdzīgu.
Hanna cer, ka Beatrise drīz aiztīsies un viņa beidzot varēs iet gulēt. Šoreiz ierastā draudzene nudien meiteni nokaitināja ar saviem jautājumiem, it kā Hanna būtu kaut kāda notiesātā, kas pastrādājusi nepiedodamu noziegumu.
Viņa vēlējās zināt pilnīgi visu, tomēr meitene noturējās un neatklāja nevienu sīkāko detaļu no savas jaunās dzīves, it īpaši par Brendonu. Viņi taču vēl šodien bija vienojušies un to apliecinājuši ar asinīm. Hanna nekad nepieviltu savu draugu. Bez tam, viņa nevēlas, lai kāds cilvēks no malas jauktos viņu draudzību, to izokšķerētu. Nevienam no tā nav nekāda labuma.
Balsis pietuvojas un Hanna nedaudz atraujas no durvīm. Beatrise dodas uz koridori, un tas ir labi.
-....varbūt nākamnedēļ? - Vaicā Ksenija. Hanna nav dzirdējusi jautājuma pirmo daļu, bet nojauš, par ko varētu būt runa.
-Labi. Padod ziņu, kurā dienā varu atkal atnākt. - Šoreiz Beatrises balss skan pietiekami skaidri un saprotami.
Hannas vēders sažņaudzas čokurā. Viņa negrib atkal tiktu iztaujāta.
Pēc tam meiteni pārņem neviltotas dusmas. Monika nekad nedarītu neko tādu, kas viņai nepatiktu vai liktu justies diskomfortabli. Iedomājoties par veco sievieti, Hanna sāk apslāpēti raudāt.
Meitene nosēžas uz grīdas un pievelk pie sevis ceļus. Kāpēc tik labi noritējušai dienai bija jāsabojājas Beatrises apciemojuma dēļ. Hanna nekad nebija lūgusi Ksenijai, ka viņa gribētu runāt ar psiholoģi, tomēr viņa vienalga, aiz meitenes muguras, bija to sievieti atvilkusi šurp, un šāda rīcība Hannai liek vilties Ksenijā.
Kad viņa dzird, kā noklikšķ durvis, meitene saprot, ka Beatrises vairs telpā nav.
Viņa noskalo seju, aizslaukot tikko lijušās asaras un ievelk dziļi elpu.
Hannai pašai ir savas tiesības un vēlmes, kas Ksenijai gluži vienkārši ir jārespektē.
Meitene iznāk no vannas istabas un atrod aizbildni pie televizora ekrāna.
Hanna ierāpjas gultā un tad palūkojas uz Kseniju.
-Es negribu, lai Beatrise vēlreiz nāk šurp...jebkad. - Viņa ir pārsteigta par savu stingro balss toni.
Ksenija paskatās uz Hannu.
-Nekad vairs neaicini viņu te, iepriekš nepasakot to man! - Hanna noskalda un tad demonstratīvi pagriežas uz sāniem, uzvilkdama uz galvas segu.
Ksenija klusē. Varbūt Hanna bija pārāk asa pret nabaga sievieti, taču beidzot viņa apliecināja, ka nav tikai lupatu lelle, ar ko var rīkoties pēc sava prāta.
