Šodien aizdomājos par tādu tēmu, kā jauniešu pašnāvības. Pēc manām domām cilvēkam jābūt pilnīgi izmisušam, lai kaut ko tādu darītu, tādēļ šādos gadījumos neder tādi vārdi, kā "pats vainīgs" vai "neviens jau nepiespieda to darīt". Lai arī, kas būtu noticis, to visbiežāk izraisa tieši apkārtējo nosodījums, vai kāda cita veida aizskaršana. Vienalga - vai tā ir fiziska vai emocionāla. Dažkārt fiziska aizskaršana tik ļoti nepazemo cilvēku, kā vārdi, kas tiek pateikti šim cilvēkam.
Cilvēki bieši tiek aizskatri dēļ tā, ka viņiem neiet pie sirds kāda runāšanas stils, viņa drēbes vai pat tautība. Ļoti biež tiek aizskarti tieši nabadzīgi cilvēki, jo citi šādā gadījumā domā ka ir labāki par viņu. Un tā arī rodas vardarbība, sākot no vārdu izteikšanas, līdz iekaustīšanai vai pat piekaušanai.
Vienkārši dažkārt cilvēki aiziet pa tālu un vairs nekontrolē ko runā. Tādēl palūgšu cilvēkiem (lai cik tas neizklausītos naivi), domājat ko runājat, un kaut reizi mēģinat iejusties tā cilvēka ādā kuru aizskarat. Tam pat nav jābūt nekam ļoti sliktam, ko jūs pasakat, jo dažkārt mazas lietas sāp visvairāk.
Un tāds nu ir neliels ieskats manās domās par visu šo.
Neesat riebīgi un nenosodat rakstu, ja šī tēma jums liekas lieka vai nenozīmīga.
Nu tāds, nu mans tas pirmais rakstiņš. ;)
Klāt dziesma, kas nedaudz atbilst tēmai, kur beigās viss tomēr nokārtojas, neskatoties uz grūtībām kādas ir bijušas.
