Ome spokos.
Jāsit man ar lielu mietu, lai es zinu savu vietu.
Kad ko rakstīt, kad ko teikt, kad vien kādu mīļi sveikt?
Priekšā nevajagot līst, tad sāks mani citi nīst.
Kur te priekša, aizmugure, kur tā rakstu paceltuve?
Ja es bultai strādāt likšu, vai līdz pašai augšai tikšu?
Dažreiz tikšu, dažreiz nē – jāskata kas augšpusē,
Ja kāds boss tur vietu īrē, pārējos sev astē ,,fīrē’.’
Daudzos konkursos jau manu lielu balsu blēdīšanu.
Tehnika uz priekšu iet, omei mute jātur ciet,
Jo ar viņas domāšanu neizprast vairs balsošanu.
********.
Ome pastaigā
Ar paaziņām kad sarunājas,
Vienmēr jautā: Kā nu klājas?
Paldies saku, labi klājas.
Jo silts kaktiņš, savas mājas.
Priecājos, ka jumts virs galvas,
Negaidu es citas balvas.
Bērni lieli, visi darbā.
Jumts ir tas, kas mani sargā,
Tad, kad lietus, ziema barga.
Pasaule arī nav tik skarba,
Mājās arī netrūkst darba.
Jādomā ko var vēl darīt
Šodien, rīt un arī parīt.
Gaišu domu pilnas saujas,
Lai tik domas nesakaujas !
******
Manā ielā daudz, daudz māju,
Pastaigāties tur es gāju.
Arī citi tāpat gāja,
Dažam arī blakus māja.
Ļaudis vienmēr gāja, gāja,
Kāds pie veikala ar stāja,
Iepirkties vēl iekšā gāja,
Arī man ar roku māja,
Ja te lētāk cūkas kāja.
Tā ik dienu es te gāju,
Gāju, gāju, lēnām gāju,
Mazliet piekususi - stāju
Dažam sveicienu ar māju,
Arī mazliet parunāju.
Jo šie ļaudis, kam te māja,
Mani pazina un stāja,
Arī mazliet parunāja.
Jānāk atkal jau ir mājās,
Cik tad ilgi var tā kājās.
Soliņi sen sasisti,
Visi sen jau aizvākti.
